Sveiciens Latvijai ar to, par ko nerunājam

Teātra – studijas «Brīvā versija» jaunākais darbs – režisora Ilgoņa Škāna pēc latviskās dzīves metiem sadiegtais iestudējums «Aizvien tāpat» par godu valsts jubilejai tiks izrādīts kultūras namā 17. novembrī 14.00 un 17.00. Taču brīžam ar tā-ādu smeldzi paradoksa spēlēs, ar tik feinām skaņām un pārsteigumiem, ka, protams, pēc preses izrādes režisoram vajadzēja ilgi un daudz apstāstīt šī emocionālā trieciena jēgu. Pieņemiet sarunu ar režisoru par izrādes papildinājumu, ko lasīt pirms un, ja nav skaidrs, arī pēc noskatīšanās.

Līdz izrādei vienā pūtienā

I. Škāns:

– Pirmā lieta tā, ka Latvijas dzimšanas dienai gribējās vienu darbiņu uztaisīt; gribas taču piederēt šai valstij un zemei, un dabīgi – pasniegt kādu dāvaniņu. Ņemot vērā, ka šis laiks ir tik ļoti tumšs un skumjš, un līdz pavasarim tik tālu, gribējās ļoti jautru darbu – ļoti. Skatītāju reakciju gan redzēsim tikai pēc pirmizrādes – izrāde šķiet jautra, interesanta vai gluži pretēji. Šobrīd varu pastāstīt par ieceri – izrāde tapa ārkārtīgi lielā brīvībā; arī man pašam. Sižetu vārda tiešā nozīmē – hm, hm, – uzmetu. Tā arī programmiņā ierakstīju: «Traki nesāpīgi dzīves meti no latviešu dzīves paradoksa formātā» – lai cilvēki saprastu, kas tas ir. Reālisms tas nav.

Bet man bija tā – kad dzīvo ļoti brīvi, kad nevienam neesi parādā un arī neko sliktu neesi izdarījis, un vēl atpūties tā-ādos riktīgos laukos – tad arī radās doma uztaisīt vienu ļoti brīvu darbu, atcerēties cilvēkus, kas šeit bija dzīvojuši…

– Tad uz skatuves tiek atveidoti konkrēti cilvēki?

– Jā, jā! Vidzemē man ir lauku mājas, kur vasarā atpūtos un tad, savā nodabā ejot pa pagalmu, mēģināju atcerēties cilvēkus, kas šeit dzīvoja; viņi jau kur kurais pa pasauli izklīduši. Tā prātojot, gribējās gan pasmieties, gan paironizēt – izrāde ir manu izjūtu kopsumma par dzīvi un ne-dzīvi Latvijā. Tēmu ir daudz – par iebraucējiem, māju īpašniekiem un denacionalizāciju; gandrīz viss, ar ko neatkarības gados esam sadzīvojuši. Izrāde iznāca – tā teikt – vienā elpas pūtienā. Tas tāpēc, ka ar ļoti talantīgiem cilvēkiem kopā strādāju. Uz aktieriem pat balsi nepacēlu – mēs sapratāmies, un izrāde tapa neticami ātri – divu mēnešu laikā.

Kad atliek tik zviegt….

– Kā saprast tos latviskos metus? Redzams, ka par sižetu daudz nav bēdāts – atbrauc Ibrahims, izmīlē savu Laimiņu un tālāk kā akā iekritis – ar to viņa gaitas izrādē beidzas?

– Tieši tā, meti kā mazas impresijas, kam neprasās nekāda dziļa iztirzājuma; pārējo lai skatītājs pats izdomā – pameta Laimiņu vai nepameta, varbūt nepatika Latvijā…

– Bet kā ar to skatu, kur Laimiņa tēva mājas pagalmā lūdzas uz lūgšanu paklājiņa? Musulmaņi neapvainosies?

– Tur nekas nav kariķēts. Vairākkārt ārzemēs esmu saticis latviešu meitenes, kas apprecējušās ar arābiem, un viņas ne tikai pielūdz Allāhu, bet ēd to pašu, ko vīrs, nēsā parandžu un vispār nepīkst ne vārda; tradīciju pārņem tik dziļi, ka pilnībā ar to saaug; nu ļoti reāli cilvēki. Un šādu latviešu ir simtiem. Tomēr izrādē tas domāts kā vispārinājums – nav norādes ne uz vienu reliģiju.

– Jā, bet Laimas ticība izčākst līdz ar Ibrahimu; skat, jau citā metā viņai i Jānis labs priekš relax…

– Jā, viņa ir šodienas kosmopolītiskais cilvēks.

– Un kā ar dzimumu līdzsvaru izrādē – trīs dāmas uz vienu kungu, tas tāds Latvijas modelis?

– Jā, laukos jau sievietes dzīves smagumu iznes. Bišķiņ patālāk no lielpilsētas labi, ja vispār kāds vecis kust – vīri vai nu nodzērušies, vai nomiruši; ar viņiem tiešām ir vakuums…

– Jā, un fināls tāds, ka nesaproti – smieties vai raudāt….

– Redzi, šis ir bezvērtību laiks. Vērtības vairs nav nekam, diemžēl…

– Nu beidz, Jānis pie točkas skaidri zināja, ko viņam vajag!

– Nē, laukos drīz vien arī šņabi vairs nenopirksi, un tas ir traki!

– Nu kādi tad vairs valsts svētki – vajag taču pozitīvu impulsu!

– Redz, kas par lietu – es zinu pilnīgi skaidri, ka valsts jubilejā būs foršas kora dziesmas, superskaistas dzejas un, varu galvu likt ķīlā, ka neviens nerunās par izcirstajiem Latvijas mežiem un to, kā jaunieši nospricējušies, cik aizbraukuši prom un cik no bada nomiruši. Esmu pārliecināts – neviens par to nerunās, jo visi zina, ka esam totālā pakaļā. Katrs no mums to zina, taču par to nerunājam – kā īsteni latvieši, nekustinām ne ar ausi, jo "mani tas neskar"!! Tas skar kaimiņu – tevi, taču ne mani! Tas ir latvieša fenomens – bailes atklāti izrunāt lietas; tas slēpjas mūsu arhetipā. Varu garantēt – šie svētki būs supernostrādāti ar pasākumiem, uguņošanām un dejām, bet man šķiet – šis ir absurda laiks Latvijā. Kad vispār dzima absurds teātra dramaturģijā? Kara laikā, kad bija totāla krīze. Šis ir laiks, kad jādzimst totālai Latvijas absurda dramaturģijai, jo tālāk vairs nav kur!… Kādā vēl formātā runāt? Atliek vienkārši zviegt – smieties, smieties un smieties par to, kur esam nonākuši. Dīvainā kārtā to saprotam… Izrāde tevi ļoti sāpināja?

– Fināls, kad visas zeltenes līgavu tērpos bija gatavas aizlidošanai uz Dubļinu, iedūra sirdī…

– Tev iedūra? Nu jā, latviešu meitenes uz ārzemēm aizbrauc kā līgavas, jo viņas ir skaistas, foršas, un visas jau lidmašīnā apprec kaut kādi īri, kas var atļauties nestrādāt un algot kalpus. Runāju ar māsas meitu, kas piekto gadu dzīvo Berlīnē un nedomā braukt atpakaļ – viņa teica, ka Berlīnē latvietes lielākoties turki apprec. A ko mēs – labi, ka vēl ķīniešu nav tik daudz…

Izrāde pieradinātai publikai

– Pēc šīs izrādes teiks, ka Škāns nav Latvijas patriots…

– Es patiešām nekad nebiju domājis, ka iestudēšu šādu darbu. Principā šī izrāde ir skandāls teātrī – tas ir pilnīgi skaidrs. Kā mēs Jāņus svinam, ko no tiem saprotam, bet kā gaidām… Ha, ha, ha!

Vēl viena interesanta lieta ir fonogrammas, kuru veidošanā pieslēdzās Kristaps Andiņš. Strādājām vājprātā. Ziniet, kā izlietā ūdens troksni dabūjām? Es ar spaiņiem nesu un lēju pagalmā – tā pusdienu staigājām, jo klusumu Tukumā atrast nebija iespējams. Es tik leju ar spaini, bet viņš šķendējas, ka mašīna garām pabraukusi. Domāju, ja kāds no malas redzētu, domātu, ka šitie stipri jocīgi… Ar to pačurāšanu spainī bija vēl amizantāk – skaņu ieguvu, izpūšot spainī klizmas baloniņu. Milzīgs paldies Kristapam, jo tiešām divus mēnešus montējām un meklējām katra putna un katras vardes balsi; katru niansi. Nevienā izrādē līdz šim nav bijusi tik ietilpīga skaņu partitūra.

– Jo vairāk klausos, jo vairāk pārliecinos – esi krietni sakāpis uz latviskām varžacīm. Teici, ka izrādē reālisma nebūs, bet sākums ar čurāšanu spainī pat ne vairs reālisms, bet kaut kāds fizioloģisms! Kā publika to uztvers?

– Domāju, ka uz mūsu izrādēm nāk "pieradināta" publika. Ko Gogolī nav redzējuši? Nu tik daudz aplamību šeit nebūs. Mums tomēr ir jaunatnes publika, kas uz visu skatās veselīgāk. Katoļu mācītājs ar nāk uz izrādēm, bet, kam būs ļoti neērti, tas no zāles izies. Un principā tās galīgi nav nekādas briesmas – mākslai ir tiesības runāt par jebko. Teātris jau nav nekāda labo tikumu skola un nekad tāds nav bijis.

P.S. Režisors par atbalstu izrādes tapšanā vēlējās pateikties ne vien aktieriem, bet arī scenogrāfam Artim Ēdolfam, kostīmu māksliniecēm Inārai Boļševicai un Sibillai Migliniecei, kā arī kultūras nama saimniekam – Intaram Kleinhofam.

Jau nākamā gada februārī atsāksies jauno aktieru uzņemšana un nodarbības aktieru meistarībā, runas kultūrā un skatuves kustībās. Aicināti visi interesenti.