Šonedēļ visā Latvijā tika uzsākta karjeras attīstības programma «Iespējamā misija». Tās uzdevums – panākt, lai izglītība būtu Latvijas vērtību saraksta augšgalā. Patiesībā «Iespējamā misija» ir aicinājums talantīgiem augstskolu absolventiem (bet ne topošajiem skolotājiem) vismaz divus gadus strādāt skolā, lai gūtu rūdījumu un attīstītu stratēģisko domāšanu, lai palīdzētu stiprināt skolotāja profesijas prestižu. Programmas veidotāji uzskata, ka šāds solis noderēs karjerai, biznesam, paša izaugsmei. 19. februārī šajā programmā iesaistījās arī Džūkstes vidusskolas, Raiņa ģimnāzijas un Zemgales vidusskolas skolēni. Savukārt pedagogi to vērtē neviennozīmīgi. Tātad, – vai šāda akcija spēs piesaistīt jauniešus pedagoģijai un darbam skolā?
Projekta ietvaros vairāki valstī populāri cilvēki šonedēļ devās uz dažādām skolām, lai stātos klases priekšā skolotāju vietā. Mēs – «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» žurnālisti – bijām liecinieki tam, kā šādas mācību stundas norit Džūkstes vidusskolā, Tukuma Raiņa ģimnāzijā un Zemgales vidusskolā.
Vai šovs palīdzēs?
19. februārī šajā programmā iesaistījās arī Džūkstes vidusskolas skolēni un «Iespējamās misijas» direktores Zanes Oliņas vadībā mācījās mācīties. Par spīti spožajiem saules stariem, kas vilināja bērnus pagalmā vai, gluži otrādi, centās ieaijāt, viņi ieinteresēti atbildēja uz jautājumiem, kāpēc mācās, ko atceras vispirms un kāpēc, ko neatceras un ko nevēlas atcerēties. Lai arī šajā stundā nevienu neizsauca un atzīmes nelika, dažs labs noteikti aizdomājās, kāpēc sēž skolas solā un vai izdarījis visu, lai šī sēdēšana attaisnotos. Un, galvenais, mēģinātu aptvert, kādas zināšanas ir (vai nav) paša galvā.
Z. Oliņa pastāstīja, ka ar programmas starpniecību ir vēlme piesaistīt skolai cilvēkus, kas varētu būt nākamie līderi un kas savu pieredzi un prasmes, kas iegūtas programmas laikā, varētu likt lietā citur: "Tā būtu tāda kā dzīves skola, kas palīdzētu sabiedrībā veidot izpratni par to, ko nozīmē skola un izglītība." Vaicāta, vai skola šos cilvēkus nesamals, Z. Oliņa stāstīja, ka meklēs stipros: "Otrkārt, mēs gribam skolai lūgt palīdzību izaudzināt nākamos Latvijas līderus, jo tā šo lietu prot vislabāk. Mēs nenākam kā misionāri, kas visu zina labāk par pieredzējušu skolotāju, mēs nākam lūgt, lai skola palīdz šiem cilvēkiem izaugt. Mēģināsim. Meklēsim skolas, kas būs atvērtas un šos cilvēkus "nenoēdīs"."
Džūkstes vidusskolas direktore Dace Pole atzina, ka par šo programmu runāts kolēģu vidū: "Ir ļoti jauki novadīt vienu stundu, ja nav standarta un programmas un ja beigās neko neprasa. Ir tikai šovs. Es arī varu vienu stundu uztaisīt kā šovu, piecas pēc kārtas arī. Bet no skolotāja prasa rezultātu. Tāpēc šo misiju saredzu vairāk kā profesionālo orientāciju – skolēns, vērojot sabiedrībā zināmus cilvēkus stundā, redz, ko var sasniegt ar skolā iegūtajām zināšanām. Bet jautājums, vai programma pacels skolotāja prestižu, ir atklāts. Mirklī, kad valdības līmenī tiks pateikts, ka skolotājs ir vērtība, būs arī prestižs. Un to nosaka tas, kā maksājam. Ja būtu laba alga, uz skolu nāktu arī jaunie."
Z. Oliņa: "No tā, ka sāksim maksāt skolotājiem lielākas algas, situācija nemainīsies. Tāpēc šī programma ir tiem nākamajiem cilvēkiem, kas ienāks skolā, ne tiem, kas tajā strādā patlaban. Jo skolā ir daudz labu skolotāju. Lai paceltu profesijas prestižu, jāsaista vairākas lietas – jābūt konkurētspējīgai algai un ļoti stingrai atlasei augstskolā, jo šobrīd jau pedagoģiju studē tie, kas netiek iekšā citur. Ja ir atlase, ir profesijas prestižs. Ļoti būtisks arī ir skolotāja imidžs, – ir jāsaprot, ka tā ir izaicinoša, grūta profesija un kurš katrs ar to netiks galā. Kā teica dzejniece Māra Zālīte: "Es to nevarētu darīt katru dienu. Tam vajag īpašu cilvēku.""
Skolotājam jābūt fanātiķim
19. februārī ekonomikas stundu Tukuma Raiņa ģimnāzijas 11.b klasē programmas «Iespējamās misija» ietvaros vadīja Hugo Pāvuls, kādreiz Rīgas 1. ģimnāzijas skolotājs, tagad SIA «Dnb Nord Līzings» valdes priekšsēdētājs. Skolēniem viņš stāstīja gan par bankas pakalpojumiem, gan līzinga tirgu Latvijā un izdevīgāko līzingu automašīnas iegādei, kā arī atbildēja uz skolēnu jautājumiem.
Jāteic, viņu interese lielā mērā bija saistīta ar automašīnu iegādi. Tādējādi apstiprinot līzinga statistikas datus, ka tieši vieglo automašīnu iegādei tiek noformēts visvairāk līzinga darījumu, savukārt Tukuma un Talsu rajonā (aiz Rīgas) tiek pirkts visvairāk jaunu un lietotu automašīnu.
Pēc stundas skolēni atzina, ka viņiem tā šķitusi ļoti interesanta un saistoša. Vaicāti, kas būtu jādara, lai viņi paši kļūtu par pedagogiem, skolēni atzina, ka tas izdarāms, tikai paaugstinot algu – lai skolotājs varētu samaksāt komunālos maksājumus, kredītus, izaudzināt trīs bērnus un iekrāt naudu nākotnei.
Par to, vai alga ir noteicošais faktors skolotājam un kas vēl būtu jādara, lai celtu šīs profesijas prestižu, pēc stundas sarunājāmies ar skolas direktori Guntu Aumali, skolotāju Aigu Paegli un H. Pāvulu.
– Kā jūs vērtējat stundu un savu audzēkņu darbu?
A. Paegle:
– Stunda bija interesanta un bērniem patika, jo tas bija profesionāls stāstījums. Tā nav teorija, kas iekļauta standartā un grāmatās, bet reālā dzīve. Un lai arī stundās mācām to pašu, šādam, ar piemēriem bagātam stāstījumam ir pavisam cita garša.
– Jūsuprāt, vai ar «Iespējamās misijas» palīdzību, iesaistot tajā sabiedrībā populārus cilvēkus, izdosies tuvināt cilvēkus skolai?
G. Aumale:
– Ar to vien noteikti neizdosies. Tas, ka skolā vajadzīgi gudri un zinoši cilvēki, ir skaidrs. Un, ja par to runā skaļi un daudz, tas piesaista sabiedrības uzmanību, varbūt, ka to sadzird arī valdība. Jo noteicošais ir valdības politika gan skolu apgādes, gan algu jautājumā.
H. Pāvuls:
– Programma ir pirmais solis. Un ir labi, ka tas sperts, jo tas sašūpojis sabiedrību. Domāju, ka tas veicinās jaunu cilvēku interesi un vēlmi iet uz skolu.
– Stundā jūs teicāt, ka neesat atmetis domu atkal strādāt skolā. Kam būtu jānotiek, lai speciālisti, kas no šīs jomas aizgājuši, nāktu atpakaļ?
– Vienā brīdī es noteikti varētu skolā atgriezties, lai pasniegtu atsevišķas stundas vai mācību kursu. Kopumā tas varētu būt brīdis, kad cilvēks kaut ko dzīvē ir sasniedzis, kad paliek laiks un viņš sācis domāt par vispārcilvēciskām vērtībām, nevis par tīri par savu biznesu. Otrkārt, kad viņš domā arī par savas nozares attīstību un saprot, ka skolēni ir jāizglīto un jāieinteresē, lai viņi nāktu uz šo nozari.
G. Aumale:
– Piebildīšu, ka tas varētu notikt tad, kad ir iekrāts tik daudz, lai var neuztraukties par pensijas apmēru, kad vairs nav apgādājamu mazu bērnu vai uzturamu studentu.
– Vai jums ir izdevies kādu speciālistu pārliecināt strādāt skolā?
– Nē. Un tam ir ne tikai materiāls pamats – alga -, bet arī izglītības jautājums, jo pēdējos gados bija ļoti krasas izmaiņas šajā jomā un bez pedagoģiskas izglītības skolotājs skolā strādāt nevar. Un ir vēl viens aspekts – ir ļoti jāpatīk skolā, lai tajā strādātu, jo ar jauniešiem ir grūti. Tāds, kam nav dabas dota talanta un kam nepatīk skolā, uz skolu nenāks. Jo strādāt ar enerģiskiem jauniešiem laikā, kad viņu pašapziņas līmenis ir augsts, var tikai fanāts.
– Jūsu skolēni teica, – lai viņi strādātu skolā, svarīgs ir atalgojums. Jūsuprāt, vai ar to varētu jauniešus ieinteresēt? Vai skolā ir topošo pedagogu potenciāls?
– Ar atalgojumu varētu ieinteresēt daļēji. Redziet, šobrīd par skolotāju pārsvarā runā ar nievām. Turklāt daļa runu ir patiesība, jo tas kontingents, kas palicis skolā, ir novecojis. Ir mūsu vidū cilvēki, kas strādā tāpēc, ka atvaļinājums ir divi mēneši, ka ir regulāra alga, kas, strādājot ar pārslodzi, alga varētu būt pietiekama. Tā tas ir. Bet būtu svarīgi mainīt sabiedrības attieksmi par profesijas prestižu. Nenoliedzami, prestižu rada pats skolotājs, taču kādam grūdienam no malas arī jābūt. Un masu mediji, protams, raksta par sensacionālām lietām – nereti tās ir neveiksmes pedagoģijā, kas mēdz gadīties. Tādu pozitīvu rakstu, kas būtu interesanti, bet nebūtu 15. lapā, ir maz.
H. Pāvuls:
– Man ir iekšēja sajūta, ka sabiedrībā ir pietiekami daudz cilvēku, kas būtu gatavi novadīt vienu, divas, trīs stundas gadā. Jo tas ir interesanti. Tas ir izaicinājums stāties skolēnu priekšā un uzklausīt viņus. Galvenais, tikai skolā tu vari sajust dzīves garšu, to, kas īsti notiek. No sava kabineta raugoties, bieži pat nesaproti, kas sabiedrībā notiek.
***
Par to, kā 19. februārī noritēja dzejnieces Māras Zālītes viesošanās Zemgales vidusskolā, lasiet vēlāk.
