Šonedēļ visā Latvijā tika uzsākta karjeras attīstības programma «Iespējamā misija», ar kuras palīdzību tiks sekmēta izglītības kā vērtības nostiprināšanās Latvijā. 19. februārī šajā programmā iesaistījās arī Džūkstes vidusskolas skolēni. Savukārt pedagogi to vērtē neviennozīmīgi. Tātad, – vai šāda akcija spēs piesaistīt jauniešus pedagoģijai un darbam skolā?
Šī programma ir aicinājums talantīgiem augstskolu absolventiem (bet ne topošajiem skolotājiem) vismaz divus gadus strādāt skolā, lai gūtu rūdījumu, attīstītu stratēģisko domāšanu. Tas noderēs karjerai, biznesam, paša izaugsmei.
Vakar šajā programmā iesaistījās arī Džūkstes vidusskolas skolēni un «Iespējamās misijas» direktores Zanes Oliņas vadībā mācījās mācīties. Par spīti spožajiem saules stariem, kas vilināja bērnus pagalmā vai, gluži otrādi, centās ieaijāt, viņi ieinteresēti atbildēja uz jautājumiem, kāpēc mācās, ko atceras vispirms un kāpēc, ko neatceras un ko nevēlas atcerēties. Lai arī šajā stundā nevienu neizsauca un atzīmes nelika, dažs labs noteikti aizdomājās, kāpēc sēž skolas solā un vai izdarījis visu, lai šī sēdēšana attaisnotos.
Z. Oliņa pastāstīja, ka ar programmas starpniecību ir vēlme piesaistīt skolai cilvēkus, ka varētu Latvijā būt nākamie līderi un kas savu pieredzi un prasmes, programmas laikā skolā iegūtās, varētu likt lietā citur. Tā būtu kā dzīves skola. Tad arvien vairāk sabiedrībā veidotos izpratne, ko nozīmē skola un izglītība.
Vaicāta, vai skola šos cilvēkus nesamals, Z. Oliņa stāstīja, ka meklēs stipros: "Mēs gribam skolai lūgt palīdzību izaudzināt nākamos Latvijas līderus, jo šo lietu tā prot vislabāk. Mēs nenākam kā misionāri, kas visu zina labāk par pieredzējušu skolotāju, bet mēs nākam lūgt, lai jūs palīdzat šiem cilvēkiem izaugt. Mēs mēģināsim. Meklēsim skolas, kas būs atvērtas un šos cilvēkus nenoēdīs."
Džūkstes vidusskolas direktore Dace Pole atzina, ka par šo programmu runāts kolēģu vidū: "Mēs runājam, ka ir ļoti jauki novadīt vienu stundu, ja nav standarta un programmas un beigās neko neprasa. Ir tikai šovs. Es arī varu vienu stundu uztaisīt kā šovu, piecas pēc kārtas arī, bet no skolotāja prasa rezultātu. Es šo misiju saredzu vairāk kā profesionālo orientāciju, – skolēns var redzēt, ko var sasniegt ar skolā iegūtajām zināšanām. Bet, vai programma pacels skolotāja prestižu, ir jautājums. Tanī mirklī, kad valdības līmenī tiks pateikts, ka skolotājs ir vērtība, būs arī prestižs. Un to nosaka ar maksāšanu. Ja būtu laba alga, uz skolu nāktu arī jaunie."
Z. Oliņa: "No tā, ka sāksim maksāt skolotājiem lielākas algas, situācija neizmainīsies. Tāpēc šī programma ir tiem nākamajiem cilvēkiem, kas ienāks skolā, ne tiem, kas tajā strādā patlaban. Jo skolā ir daudz labu skolotāju. Lai paceltu profesijas prestižu, vairākām lietām jābūt saistītām – konkurētspējīgai algai, ļoti stingrai atlasei augstskolā. Šobrīd pedagoģiju studē tie, kas netiek iekšā citur. Ja ir atlase, ir profesijas prestižs. Ļoti būtisks arī ir skolotājs imidžs, – ir jāsaprot, ka tā ir izaicinoša, grūta profesija un kurš katrs ar to netiks galā. Kā teica dzejniece Māra Zālīte: "Es to nevarētu darīt katru dienu. Tam vajag īpašu cilvēku.""
