Jau vairākus gadus Tukuma poliklīnikas tuberkulozes kabinetā darbojas tuberkulozes slimnieku atbalsta grupa. Tajā iesaistījušies gan šobrīd saslimušie, gan tie, kas no šīs saslimšanas veiksmīgi izārstējušies, kā arī viņu ģimenes locekļi. Ftiziatre Margarita Baumane uzskata, ka šādai atbalsta grupai ir ļoti liela nozīme, jo tā palīdz pacientiem pārvarēt sabiedrībā iesīkstējušo uzskatu, ka ar tuberkulozi slimo tikai alkoholiķi, cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas… Patiesībā šī slimība var skart jebkuru un sasniegt jebkurā vietā, un šoks, par to uzzinot, ir ļoti liels.
Darbojas, lai iedrošinātu
– Tātad – kāds ir ieguvums no pacientu atbalsta grupas?
– Pats galvenais – iedrošinājums. Kad atklāj jaunu saslimšanas gadījumu, saslimušais to smagi pārdzīvo. Redziet, joprojām valda uzskats – ja cilvēks saslimst ar tuberkulozi, viņš ir nolemts, taču nebūt tā nav. Tāpat nav taisnība, ka šī ir tikai alkoholiķu slimība. Lai slimniekus iedrošinātu, lai viņi justu un zinātu, ka dzīve turpinās, vajadzīga šāda atbalsta grupa. Tajā iesaistās ne tikai tie, kas slimo un ārstējas, bet arī tie, kas kādreiz slimojuši vai viņu tuvinieki. Tā – neformālās sarunās, runājot par personīgo pieredzi, vislabāk var pastāstīt, kā izdevies saslimšanu pārdzīvot; ka neatkarīgi no pagātnes, cilvēki strādā, ieņem atbildīgus amatus, veido ģimenes – tātad ir izārstēti un veseli. Un saslimšanu atceras tikai kā dzīves faktu. Tāpēc tikšanās reizēs ne vienmēr runājam par tuberkulozi, bieži arī par sadzīviskām lietām, kulināriju utt.
– Tuberkuloze nav gluži tā saslimšana, par ko ļaudis vēlas runāt un par kuru stāstīt citiem…
– Jā, valda uzskats, ka tuberkuloze – tas ir gals. Taču šādu viedokli rada nezināšana. Mēdzu teikt – informēts cilvēks ir kungs, bet neinformēts – vergs. Diemžēl par tuberkulozi joprojām daudzi maz zina. Mēs cenšamies stāstīt un, galvenais, pateikt, ka saslimstot dzīve nebeidzas.
Ģimenei jābūt modrai
– Noteikti liela nozīme ir arī ģimenei, draugiem?
– Protams. Lai arī mūsu valsts likumi nosaka, ka informācija par tuberkulozes slimnieku ir konfidenciāla, ģimenes lokā par to nedrīkst klusēt. Arī mēs apjautājam visus ģimenes locekļus; parasti ģimene ir saprotoša un interesējas, kā palīdzēt un kas jādara viņiem. Lielākā problēma, ja informācija iziet ārpus ģimenes. Piemēram, slimības lapās saslimšanu ar tuberkulozi prasa norādīt atsevišķā sadaļā. Es parasti saku – tie, kas ar saslimušo izvairās kontaktēties, tie nav bijuši draugi, ja pamet grūtā brīdī.
Pats galvenais, ko mēs gaidām no ģimenes – lai neļauj slimniekam izvairīties no zāļu dzeršanas (Medikamenti katru dienu jāizdzer mediķa klātbūtnē vai nu tuberkulozes kabinetā vai laukos pie sava ģimenes ārsta. – Red.). Gadās, cilvēks pirmo reizi pie ārsta atnāk ar sūdzībām; kad pāris mēnešu medikamentus lietojis, sūdzības pazūd, un cilvēks vairs negrib lietot zāles. Bet tuberkulozi divos mēnešos izārstēt nevar. Ja iekaisums nav liels, minimālais zāļu lietošanas laiks ir seši mēneši; ja saslimšana smagāka – līdz pat deviņiem mēnešiem. Taču, ja zāles nelietos vai lietos neregulāri, var izveidoties zāļu nejūtība. Tuberkuloze ātri pierod pie zālēm; kaut arī to ārstē vismaz ar četriem vai pieciem preparātiem. Ja tuberkuloze kļūst nejūtīga pret galvenajiem preparātiem, to ārstēt ir ļoti grūti.
Un visiem pacientiem, arī tiem, kas izveseļojušies, jāatceras – vienreiz pārslimojot tuberkulozi, imunitāti neiegūst. Organismā paliek tā sauktās snaudošās mikobaktērijas, kas var intensīvi vairoties, ja cilvēks par sevi nerūpēsies. Tad rodas tā sauktais tuberkulozes recidīvs.
Jāstiprina imunitāte
– Kas jādara, lai cilvēks neļautu slimībai atgriezties?
– Cilvēks nedrīkst sev darīt pāri – jāievēro pareizs darba režīms, kārtīgi jāatpūšas, jāsporto, jāuzturas svaigā gaisā, jālieto vitamīniem bagāts uzturs. Tad tuberkuloze neatkārtosies, jo cilvēka organisma imūnsistēma ir tik spēcīga, ka neļaus baktērijām vairoties. Savukārt tie, kas laikus nenāk pie ārsta, kas klepo, dzīvo ar augstu temperatūru un elpas trūkumu, var negaidīt brīnumus – tuberkuloze pati no sevis nepāriet. Jo ātrāk pacients vērsīsies pie ārsta, jo sekmīgāk norisināsies ārstēšana.
Tātad, kā jau minēju, pats galvenais – stiprināt imūno sistēmu, sportot, uzturēties svaigā gaisā, lielot vitamīniem bagātu uzturu. Saviem pacientiem parasti iesaku izmantot to, kas atrodams dabā – pavasarī – pienenes, balandas, bērza pumpuri, vasarā jāvāc zāļu tējas. Šobrīd var salasīt mežrozīšu paaugļus – kas ir ļoti labs C vitamīna avots, turklāt pieejams pilnīgi par velti. To var lietot tējai, bet, kad šķidrumu izdzer un auglīšiem uzber cukuru, tad – konfektes gatavas. Protams, ar šiem līdzekļiem neizārstēs tuberkulozi, bet organismu stiprinās noteikti.
Nav jākaunas, ir jāārstējas
Ilze, Dzintra, Zigrīda, Elita un Ilva reiz saskārušās ar tuberkulozi. Un zina, ka šī slimība var piezagties negaidot, ka nogurums lielas darba slodzes dēļ ir mānīgs un ka ieilgusi saaukstēšanās nereti var liecināt par tuberkulozi. Viņas zina, ka gandrīz katram pirmā reakcija, uzzinot par saslimšanu, ir šoks. Izmisums, mūžīgais jautājums – kāpēc es, bažas, kā būs tālāk, ko teiks citi, – tas satraucis visvairāk. Un tieši tāpēc viņas tuberkulozes slimniekiem stāsta par savu un citu cilvēku pieredzi – kā pareizi ārstēties, ievērojot mediķu noteikto zāļu lietošanas režīmu, kā veiksmīgi atveseļoties un kā turpināt ierasto dzīves ritmu. Un mudina katru, kam ieildzis klepus, kam ir ilgstošs nogurums, paaugstināta temperatūra doties pie ārsta un pārbaudīties. Pat tad, ja, šķiet, aizdomām nav nekāda pamata; pat tad, ja pirms pāris mēnešiem pārbaude jau bijusi. Lieku reizi pārbaudīties par ļaunu nenāks, bet laikus atklātu slimību izārstēt būs vieglāk.
Tiesa, tuberkuloze nav slimība, par kuru gribas stāstīt kuram katram, arī pasākumi tuberkulozes slimniekiem tieši sabiedrības negatīvās nostājas dēļ neesot publiski. Iemesls – daudzi uzskata, ka saslimst tikai padibenes, tie sliktākie; ka tos kārtīgos un pareizos tas noteikti neskars. Šī atbalsta grupa darbojas, lai atbildētu uz pacientu jautājumiem un būtu kā stiprs plecs šaubās. "Mēs runājam ar citiem, jo zinām, kas ir šī slimība un ka tas nav nekas tāds, no kā vajadzētu kaunēties. Tieši otrādi – jo vairāk zinās pats slimnieks un apkārtējie, jo vieglāk viņam būs izveseļoties un jo mazāk par slimību būs jādomā."
