1. septembrī redakcijai piezvanīja Lestenes pagasta iedzīvotājs Roberts Allens un satraukts darīja zināmu, ka kādā stārķu ligzdā palikuši divi vēl nelidojoši putni, kam vecāki aizlidojuši jau 28. augustā… Kā putnus glābt?!
Braucām uz vietas skatīt, kas līdzams. Allena kungs, pēc profesijas veterinārārsts, sprieda, ka putni visticamāk ir tuvu nāvei, tālab vishumānāk būtu tos nocelt no ligzdas un eitanizēt. Tuvējo māju iedzīvotāji neliekoties ne zinis un arī ugunsdzēsēji teikuši, ka bez ornitologa stārķiem klāt neķersies; zvanījis vīrs arī Zooloģiskajam dārzam, raidījumiem «Degpunkts» un «Bez Tabu» – visur viņš "aizbumbots" tālāk, tālab vispēdīgi vērsies redakcijā. Kad ierosinājām negaidīt palīdzību, bet pašiem piesliet pie staba trepes un humāni piebeigt putnus, tad gan vetārsta entuziasms saplaka – ar kāpnēm tā lieta neiešot; noteikti vajadzīga profesionāļu palīdzība vai vismaz kravas auto ar paceļamo grozu. Šķīrāmies no Allena kunga un stārķiem (no kuriem viens ar kāju laiski ieskāja pakausi) ar domu vispirms noskaidrot ornitologu viedokli un tik pēc tam sist trauksmes zvanu.
Nežēlīgi, bet dabiski
Ķemeru nacionālā parka speciālista Jāņa Ķuzes viedoklis:
– Šis ir tāds pats gadījums, kā ar paugurknābja gulbjiem – neviens putns nedzīvo Saules mūžu. Kad gulbji ziemā mirst visu acu priekšā, iesaluši ledū, tad cilvēki ceļ trauksmi. Diemžēl dabā šīs lietas notiek nežēlīgi – ja cilvēks neiejaucas, tad parasti tas tiek nokārtots salīdzinoši ātri un klusi, bet, ja turpat mājas pagalmā, tad, protams, bēdīgāk. Tādā gadījumā varianti ir divi – pirmais, neiejaukties, lai daba pati visu nokārto, bet, ja cilvēks vēlas palīdzēt, tad jārēķinās ar visu, kas no tā izriet. Visticamāk – šie stārķi šoruden nekur neaizlidos – pa ziemu vajadzēs putnus turēt kādā kūtiņā un barot ar zivīm vai gaļu; un nav teikts, ka pavasarī putni būs lidotspējīgi un gatavi dzīvei savvaļā…
Tas, ka jaunie putni dažkārt tiek izmesti no ligzdas vai paliek ligzdās acīmredzot ir sugas iekšējais mehānisms, kā regulēt dzimstību atkarībā no barības daudzuma – kad barības pietrūkst, tad četru mazuļu vietā tiek izaudzināts viens jeb, ja mazuļiem lidošanas sezona sākusies vēlāk, bet migrācijas laiks ir klāt, tad vecāki to nevar bremzēt, un viņiem jālido projām. Stārķis nav lauku cīrulis vai ķīvīte, kas var "izstiept gumiju" līdz pirmajam sniegam un tad lidot. Stārķis ir tālais migrants, kam jālido uz Āfriku, un tajā brīdī, kad pulkstenis notikšķ un migrācija sākas, viņš nedrīkst kavēties. Ir dzirdēti līdzīgi stāsti par svīrēm, kas arī ir tālais migrants, un kas aukstās, slapjās vasarās nevar mazuļus izbarot, un tad pusaugu mazuļi tiek atstāti ligzdā.
Runājot par konkrēto gadījumu, iespējams, ka stārķi fiziski vēl nav sasnieguši kondīciju, lai varētu sākt lidot, un, ja šajās dienās viņi nesaņems barību, tas jaunajiem puniem var izrādīties liktenīgi.
Latvijā vārguļiem patversmes nav
Cilvēks, kas Latvijā ir viena no lielākajām autoritātēm stārķu jautājumos, ir Latvijas Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas speciāliste Māra Janaus. Lūk, viņas stāsts:
– Ir jāatšķir, kā būtu pareizi rīkoties no cilvēku viedokļa un kā – no dabas viedokļa. No Dabas viedokļa stārķiem, protams, ir jāiet bojā. Dabiskā izlase strādā (un viņai ir jāstrādā), lai jebkura populācija būtu veselīga; jebkuram dzīvniekam vai organismam, kas ir ar novirzēm – konkrētajā gadījumā tā ir pārāk vēla ligzdošana, ir jāiet bojā, lai nenodotu tālāk sliktos gēnus.
No cilvēku viedokļa es pilnīgi saprotu – apzināties, ka turpat līdzās badā mirst divas dzīvas būtnes, ir smagi – pati negribētu to piedzīvot un droši vien mēģinātu tos stārķus paglābt. Stārķu liktenis šoreiz ir pilnībā atkarīgs no vietējiem cilvēkiem – ja ir tādi, kam tas rūp, lai ceļ putnus zemē un vai nu iemidzina, vai mēģina izbarot. Diemžēl Latvijā nav tādas dzīvnieku patversmes, kur tādus – no dabas paglābtus vārguļus varētu aizvest. Zooloģiskajā dārzā tādi nav vajadzīgi, un tas arī nav zooloģiskā dārza uzdevums – vārguļus audzināt. Tāpēc jādomā – ja stārķus glābsiet, kas par to maksās?
– Bet, ja atrastos cilvēki, kas šo stārķu pāri būtu ar mieru uzturēt, tad kas būtu jāņem vērā – kāda ir stārķu iecienītā barība?
– Stārķi ir gaļēdāji, kas ciena jebkādu veidu gaļu (gan nevārītu un neceptu) – tās var būt zivis, peles, tārpi, kukaiņi vai kādi gaļas atkritumi, absolūti jebkas, kas ir tādā lielumā, ko stārķis var norīt.
– Tātad kaut kāda maize vai graudi atkrīt?
– Jā, jo stārķi ir gaļēdāji; ēd arī žurkas, kurmjus un čūskas.
– Kā ar vardēm? Dzirdēts, ka to skaits strauji sarūkot un atbilstoši arī stārķi nespējot mazuļus izbarot?
– Tas ir izrunāts. Vardes nav stārķu pamatbarība; tā ir kukaiņu kāpuri, kūniņas un paši kukaiņi, sliekas, lauku peles, mazi putniņi un zivis. Lai gan iedomājos, ja būtu izvēle, vardei visticamāk tiktu dota priekšroka.
Mīti un patiesība par dabisko
– Vai varat rezumēt – kā stārķiem pagājusi šī vasara?
– Teiksim tā – esmu apsekojusi divus parauglaukumus un ligzdošanas sekmes varu vērtēt kā vidējas. Sākumā rādījās, ka būs ļoti labi – daudzi atgriezās un bija daudz aizņemtu ligzdu (apmēram 100), bet pagaidām neizpētītu iemeslu pēc mazuļu bija mazāk nekā gaidījām.
Vēsturiski tā izveidojies, ka Latgalē stārķu ligzdu blīvums ir mazāks, toties augstākas ligzdošanas sekmes, bet Kurzemē, kur stārķu ir ļoti daudz, šīs sekmes ir zemākas.
– Vai jūs īsumā nevarētu pastāstīt par stārķu paradumiem – vai tiešām putniem nav nekādu jūtu, ja tie spēj būt tik nežēlīgi pret bērniem?
– Dabā par cietsirdību nevar runāt. Jebkuri citi dzīvnieki rīkojas tieši tāpat, tikai stārķi ir lieli un pamanāmi putni, tāpēc ievērojam, ko viņi dara; tas pats un vēl trakāk notiek pie citiem putniem, jo sevišķi – gaļēdājiem.
– Nu bet pērn Putnu dienās skolēniem pat bija jānoskatās uzvedums «Kāpēc raudāja stārķis?», kur stārķi savus neizaugušos mazuļus izmeta no ligzdas un stārķu tēvs ilgi žēli klabināja, jo pat ar balsi nabaga putns nav apveltīts… Uzveduma autori apgalvoja, ka nekas no tēlotā nav izdomāts…
– Kaut kādas emocijas putniem, protams, ir, taču attiecināt cilvēku jūtas un emocijas uz dzīvniekiem ir galīgi šķērsām. Protams, jo dzīvnieks augstāk attīstīts, jo daudzveidīgākas viņa emocijas, tomēr dabā darbojas citi likumi; protams, ir pieradums un savstarpēja pieķeršanās, bet tādi stāsti, ka ir tikai viens dzīvesbiedrs uz mūžu un, tam ejot bojā, arī otrs padara sev galu, ir tīrais eifēmisms un antropomorfisms. Pēdējie pētījumi, ko ļauj veikt mūsdienu modernā tehnika, rāda tādus brīnumus, ka mute paliek vaļā…
– Piemēram?
– Piemēram, līdz šim uzskatīja, ka gulbji ir uzticības simbols un nez kas vēl, bet izrādās – tā ir norma, ka mātīte naktī slepus no sava lauleņa apmeklē citus tēviņus! Un tas notiek regulāri – acīmredzot tā jābūt, lai gēnu apmaiņa notiktu un populācija būtu veselīgāka.
– Atkal tēma jauniem pētījumiem – kāpēc naktī un slepus?
– Tāpēc, ka pastāvīgajam draugam tas nepatīk – viņš aizsargā teritoriju un nelaiž klāt konkurentus savai dāmai. Es teiktu tā – ka cilvēku uzvedības pamatā dziļi dziļi iekšā ir šie dzīvnieku instinkti, nevis otrādi.
Iespējamas, būs dzīvotāji. Ja cilvēki palīdzēs
2. septembrī, kad stārķu pāri apraudzīja arī ornitologs Jānis Ķuze, viens no putniem saviem spēkiem bija nolaidies zemē un meklēja barību. Ornitologaprāt, putni izskatoties samērā labi – spējot kājās nostāvēt un pat tīrot spalvas; iespējams arī otrs stārķis bada dzīts nolaidīšoties zemē, tomēr stārķu izdzīvošana atkarīga no apkārtnes cilvēku labvēlības. Putni, acīmredzot vēlu izperēti. Līdz to nobriešanai pietrūkstot vēl mēnesis pusotrs vai divi, un tātad būs jāpārziemo Latvijā. Labā ziņa ir tā, ka tuvējo «Ieviņu» māju saimnieki apsolījušies stārķus pabarot, ja vien putni nedosies prom, bet meklēs palīdzību pie cilvēkiem.
