Sen senos laikos, ticiet man, viss bija citādi – tad cilvēki prata runāt zvēru, putnu, koku, strautu un pat akmeņu mēlēs. Visa pasaule mēļoja vienā gabalā; tostarp arī kalni un pakalni nebija nekāds izņēmums. Taču starp kalniem un pakalniem bija redzama un dzirdama atšķirība.
Kalni, kas redzēja tālāk, jo tāpēc jau bija kalni, aiz apbrīnas tik pūta un elsa. Apmēram tā:
– Ooo, jūra! Ooo, saule! Aīīī, vējš! – un tā vienādiņ katru dienu, katru nakti, gadiem un gadu simteņiem no vietas.
Pakalni, kas bija daudz rosīgāki veidojumi, par kalniem tikai smējās. Vai tad tā bija valoda? Re, noripoja viens akmens no kalna virsotnes, i tas pa ceļam nodārdināja vairāk vārdu, nekā kalns pusgadsimta laikā. Lai kā tur ar kalniem, pakalniem gan bija lietas, par kurām runāt un brīnīties, jo katra diena bija pārsteigumu pilna. Zirdziņš atrikšoja – ai, cik skaists! Bitīte atlidoja – ai, cik darbīga! Puķītes uzziedēja – ai, cik smaržīgas!
Tā pakalni varēja jūsmot bez mitas, taču māte Zeme bija lēmusi citādi – pauguriem, gluži kā cilvēkbērniem, bija jāiet skolā. Neba viņi kur devās, taču mijkrēšļa stundās, kad visa pasaule pierima, viņiem bija jāklausās kalnos. Jo tāds bija dabas likums: katrs paugurs reiz var tapt par kalnu un otrādi – katrs kalns par pliku cini. Nu kaut kā tā.
Bet, ja jūs domājat, ka mātei Zemei bija ko teikt skološanās jautājumā, tad kļūdāties. Uz māti Zemi attiecās cits dabas likums – pauguri viņas miesā bija pumpas, kalni – augoņi, bet pakalnu virknējums – celulīts. Māte Zeme, rotēdama kosmiskajos vējos, to tik spēja kā nosvepstēt:
– Uzsprāgstiet un pazūdiet!
Tad nu mijkrēšļa stundās pauguri klausījās kalnu uzsprāgšanas gudrības. Bet kalni jau ar skološanu nekrāmējās. Parasti savā pieredzē dalījās zemākstāvoši bluķi vai nez no kurienes atlidojuši akmeņi. Savā ziņā tas bija interesanti. Bluķiem patika biedēt – viņi stāstīja par izsprāgšanu un sadrupšanu. Gadsimtiem ilgu, mokpilnu sadrupšanu; nu, mokpilnu tādā nozīmē, ka sadrūpot bluķis vairs nav bluķis, bet kļūt no lielā par sīko savā ziņā ir pazemojoši. Velti bluķi stāstīja, ka visi akmeņi reiz bijuši bluķi, ka akmeņi ir tie paši bluķi, tikai vecumdienās, un tāpēc tie jāciena, taču kā zinām, visi spārda akmeņus, nevis bluķus…
Nu, jā. Interesantāk bija ar akmeņiem. Viņu pieredze nenoliedzami bija lielāka – daudz kur ripojuši, daudz kur bijuši, akmeņi izsprāgšanas jautājumā bija lietpratēji. Bija tādi, kas pazina vulkānus. Tie bija gudri kā profesori. Bija tādi, kas izsprāguši no tuvējām raktuvēm – tie bija, jā, arī kā profesori. Un tad vēl gadījās, ka profesori uzaicināja vieslektorus – savādos dialektos runājošus kosmiskos putekļus, kas zinājās ko teikt par Lielo Sprādzienu. Vispār bija ko dzirdēt.
Negals tāds, ka kāds neglīts iezis-žmiedzis kādā mājā bij gadiem tupējis līdzās vēl paskatā necilākam radioaparātam un klausījies raibu raibās ļaužu valodas. Nekas nespēja kustināt ieža-žmiedža vēso mieru – tikai domas par paša neglītumu. Viņš bija viduvējība, bet ar pedagoga dvēseli. Viņš līdzinājās apaļam kubam, kaut kam līdzīgam metamajam kauliņam ar nošļauptām šķautnēm. Tālab iezis-žmiedzis lāgiem paripinājās, bet neko vairāk; tālāk viņa sapņi nesniedzās, līdz kādā brīnumainā dienā viņš izdzirdēja radiopasaku «Sniegbaltītes skola».
Opā!!! Tas bija tas, pēc kā ieža-žmiedža sirds kauca jau kopš bērnības – pēc savas skolas, savas klasītes, pēc padevīgi nolaistām actiņām, bijīgi trīcošām balstiņām; absolūtas cieņas un dievināšanas! Īsāk sakot, iezī-žmiedzī notika eksplozija, un viņš sprāga prom no savas dzīvesvietas. Prom pie pakalniem!
Un kopš šī lielā sprādziena Tukuma apkaimē notika izglītības reforma. Iezis-žmiedzis pārtapa Sniegbaltītē, un katru dienu (ko citu darīsi!) pakalni bija spiesti mācīties skolāāāā! Nebija miera pietukumā mijkrēšļa stundās – sēri šalca egles, vaidēja ozoli, stenēja apses, kunkstēja bērzi, klusēja pakalni, jo, raugi, Sniegbaltītes audzinošā balss bija kā zāģis, kas samala skaidās jebkādu mieru.
Rītā un vakarā pusapaļā Sniegbaltīte lēkāja no viena pakalna uz otru un skandēja:
– Putni, zvēri, parki, skvēri, sēžat mierā tā kā jēri, pakalns skolā kad iet! (Visi kopā!) – pakalns skolā kad iet!
Attālākie pakalni tā arī nesaprata, kur tiem iet – kopā, lopā vai galopā? Viņi tupēja un skolojās. A Sniegbaltīte megaplatām acīm stāstīja gudras lietas: kā, piemēram, attīstīt iekšējo spiedienu; sprāgt, izmantojot vēja spēku un labvēlīgu gadalaiku; kā saskaņot sprādzienu ar iekšējiem bioritmiem; kā attīstīt smaguma sajūtu un tamlīdzīgi.
Bet Sniegbaltīte pat nenojauta, ka galvenais spiediena spēks bija viņas uzbāzīgā skološana. Un tas notika – vienā vakarā uzsprāga trīs pakalni, tad vēl trejdeviņi, un beidzot visa šī puse bija viena liesmojoša vāts. Māte Zeme apmierināta ieknosījās – pazuda pakalnu celulīts kā ar roku atņemts.
Neradās nekādi kalni – viss, kas uzsprāga, aizvējoja kosmosa dzīlēs. Taču tas jau cits stāsts. Māte Zeme ij nemanīja, ka kaut kur šaipusē nokvēpusi Sniegbaltīte šķendējās par izniekotu dzīvi. Viss, ko viņa bija mācījusi, bija pagaisis vējā. Nekā no viņas gudrības nevajadzēja. Vai varbūt tā nebija? Kā domājat jūs?