Studijas ar pārtraukumiem ilga līdz pat 1942. gadam, bet akadēmijas beigšanas diplomu Āriņš tā arī nav saņēmis, lai gan diplomdarbam tikušas sagatavotas dekorāciju skices un makets Annas Brigaderes lugai «Sprīdītis», pašu diplomdarbu mākslinieks nav aizstāvējis. Tolaik viņš kā palīgstrādnieks Nacionālajā operā gleznojis dekorācijas, bijis noformētājs un dekorators, gadu dienējis armijā., bet no 1929. gada sācis vākt mākslas darbu kolekciju. 1935. gadā sācis organizēt un veidot Tukuma pilsētas mākslas muzeju, kam pirmās telpas izvēlētas tagadējās Raiņa Valsts ģimnāzijas ēkā. No 1938. līdz 1953. gadam Āriņš bijis Tukuma pilsētas mākslas muzeja direktors. Paralēli tam no 1938. līdz 1941. gadam bijis Tukuma pilsētas bibliotēkas vadītājs, turpmākajos kara gados – Tukuma pilsētas pamatskolas zīmēšanas skolotājs. 1944. gada rudenī, kad pilsētai tuvojās frontes līnija, L. Āriņš muzeja kolekcijas mākslas darbus paglābis no iznīcības, paslēpjot tos benzīna mucās vai izvedot no pilsētas…
No 1953. līdz 1968. gadam mācījis zīmēšanu un rasēšanu Tukuma 1. vidusskolā. No 1968. gada pensijā, tad vienīgi gleznojis un zīmējis. No 1945. līdz 1950. gadam un no 1969. gada – Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedrs.
Āriņa darbu pirmā izstāde notikusi 1920. gadā Lubānā, Rupsalas skolā, 1966. gadā – pirmā personālizstāde Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejā, personālizstādes bijušas Latvijas PSR Vēstures muzejā, Jūrmalas mākslas un novadpētniecības muzejā, Latvijas PSR Mākslas fonda salonā, zvejnieku kolhoza «Padomju zvejnieks» klubā Engurē, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, Doles vēstures muzejā, Latvijas PSR Aizrobežu mākslas muzejā, Valsts Mākslas muzejā, Talsu novadpētniecības un mākslas muzejā, piedalījies arī grupu izstādēs Latvijas Mākslas akadēmijā, Tukuma Valsts vidusskolā, Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejā, PSRS Mākslas fonda izstādē Maskavā, Valsts Mākslas muzejā, izstāžu zālē «Latvija» Rīgā, Mākslinieku savienības centrālajā izstāžu zālē Ļeņingradā u.c.
Miris 1991. gada 6. oktobrī Tukumā, apbedīts Tukumā, Vilkājas kapos.
Runkovska I., Cēbere G. Leonīds Āriņš. Tukums: Tukuma muzejs. B. g., 75 lpp.
Kondrāts Ģ. Leonīds Āriņš Rīgā. Lauku Avīze. 2000. gada 21. oktobris
Runkovska I. Mūža piepildījums – dvēseles miers//Neatkarīgās Tukuma Ziņas. 2007. gada 31. marts
Cēbere G. Leonīds Āriņš. Glezniecība, zīmējumi, dienasgrāmatas. Rīga: Neputns. 2007, 168 lpp.
Puķe-Jansone E. Modernists Padomju Savienībā//Leģendas. 2013. gada oktobris
Tukuma mākslinieku grupa laiku lokos. Katalogs. Sast. I. Treija. 2014, 32 lpp. – 9. lpp.
Dišlere I., Paševica Z. Ar viņiem lepojamies. Tukuma gadagrāmata 2014. Tukums: SIA „Novadu Ziņas”. 2013. 384 lpp. – 210. – 211. lpp.
Kad Ozo ies pensijā? Citādi jau ož pēc naftalīna.
Āriņam- vieglas smiltis!
Bērnības atmiņās cienījama vieta jubilāram. Ja radās mākslas izpratne un interese, kaut pašai talanta nav, tad saprašanu iedeva SKOLOTĀJS.Mūžs ar lielu mākslas sargātāja un radītāja misiju. Atceros , jo nevar aizmirst viņa devumu.