28. janvārī visā Latvijā jau 74. reizi tiek svinēta Draudzīgā aicinājuma diena, kuras laikā skolām tiks dāvinātas grāmatas. «Draudzīgā aicinājuma» tradīciju 1935. gada 28. janvārī aizsāka Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kurš savā vārdadienā uzdāvinājis bērnības skolai grāmatas un lūdzis, lai arī citi atceras savas skolas. Tradīciju atjaunojusi Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija.
Pasākumi Latvijā
Cēsu Valsts ģimnāzija 28. janvārī labākajiem ģimnāzijas skolēniem pasniegs Draudzīgā aicinājuma fonda balvas. Tās, kā aģentūru «Leta» informējuši skolas pārstāvji, saņems skolēni, kuri ir šā mācību gada valsts un novada olimpiāžu, konkursu un zinātniski pētniecisko darbu skates uzvarētāji. Cēsīs paredzēti arī citi pasākumi.
«Draudzīgā aicinājuma» medaļas no fonda saņems arī Latvijas Televīzija (LTV) par videofilmu «Likteņa līdumnieki» un labdarības akciju «Palīdzēsim talantam», informēja LTV Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Jānis Riņķis. Medaļas LTV piešķirtas kā novērtējums “rūpēm par latviskuma saglabāšanu sabiedrībā, kultūrvēsturisko sakņu kopšanai un uzturēšanai, jauno talantu un Latvijas skolu atbalstam”. Pasākumā piedalīsies arī izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe, informēja padomniece komunikācijas jautājumos Agnese Korbe.
Savukārt Kuldīgas domes deputāti 28. janvārī uzziņu literatūru, daiļliteratūru un citus 1. līdz 9. klašu vecuma posmam atbilstošus izdevumus dāvinās Kuldīgas pamatskolas bibliotēkai.
Arī Valmieras domes deputāti un darbinieki, plāno dāvināt grāmatas savas pilsētas izglītības iestādēm. Grāmatas saņems gan pirmsskolas izglītības iestādes, gan vispārizglītojošās skolas, gan interešu un profesionālās izglītības iestādes.
Jelgavas Reģionālā pieaugušo izglītības centra mazajā konferenču zālē 37 izglītības iestādēm trīs grāmatas pasniegs Jelgavas domes priekšsēdētāja vietniece Irēna Škutāne.
Labklājības ministre Iveta Purne apmeklēs Salaspils 1.vidusskolu, lai Draudzīgā aicinājuma tradīcijas ietvaros grāmatas pasniegtu savai skolai, informēja labklājības ministres preses sekretāre Gunta Skrebele.
«Draudzīgā aicinājuma» vēsture
«Draudzīgā aicinājuma» tradīcija Latvijas skolās iedibināta 1935. gadā. Tās laikā katrs aicināts atcerēties savu kādreizējo skolu un dāvināt grāmatas, mākslas priekšmetus, ziedot līdzekļus skolu fondiem.
«Draudzīgo aicinājumu» 1935. gadā uzsācis Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kurš savā vārdadienā uzdāvinājis bērnības skolai grāmatas un lūdzis, lai arī citi atceras savas skolas.
Tradīcija Latvijā atjaunota kopš 1994. gada. Šo ideju popularizē Draudzīgā aicinājuma fonds. 1997. gadā pieņemts nolikums par Draudzīgā aicinājuma medaļas un diploma piešķiršanu cilvēkiem, kuri popularizējuši un atbalstījuši Draudzīgā aicinājuma idejas un Latvijas vārdu pasaulē.
Draudzīgā aicinājuma fonda vēsture
1993. gadā dibināts, sākotnēji īsteno izglītības programmas Vidzemē. Redzamākās personas, kas atbalsta fondu, ir Valsts prezidents Guntis Ulmanis un izglītības ministrs Jānis Vaivads, bet fonda darbības nenogurstošs veicinātājs joprojām ir tā priekšsēdētājs Jānis Endele (tajā laikā Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijas direktors).
1995. gadā Valsts prezidents nodibina reprezentatīvu padomi Draudzīgā aicinājuma ideju popularizēšanai. Tā darbojas gadu. Fonds sāk atbalstīt valsts mēroga izglītības programmas, notiek starptautisko olimpiāžu uzvarētāju godināšana.
1999. gadā fonds iedibina Draudzīgā aicinājuma medaļu skolēniem, pedagogiem, izglītības mecenātiem, sabiedriskiem darbiniekiem un žurnālistiem.
2000. gadā fonds iedibina ceļojošo «Draudzīgā aicinājuma balvu» skolām par sasniegumiem iepriekšējā mācību gadā, pirmajā gadā apbalvojot 18, turpmākajos – 30 Latvijas skolas.
2002. gada 28. janvārī pirmo reizi Draudzīgā aicinājuma dienas sarīkojums notika Rīgā, Nacionālajā operā. Draudzīgā aicinājuma fonda apbalvojumus saņēma skolēni, skolotāji, sabiedriskie darbinieki, mecenāti un žurnālisti. Koncertu svētkos sniedza operas un baleta mākslinieki.
2007. gadā Draudzīgā aicinājuma balvas saņēma Engures vidusskola, Tukuma Raiņa ģimnāzija un Zantes pamatskola.
Valsts prezidenta Dr. Kārļa Ulmaņa «Draudzīgais aicinājums»
Savu dziņu pēc gaismas lauki rāda un arī pierāda darbos.
Iesim viņiem talkā!
Tauta ir modusies uz jaunu, jauku dzīvi. Atmoda aptver saimniecisko un garīgo dzīvi. Modušās ir pilsētas, modušies ir lauki.
Bet vēl arvienu gaisma gaišāki plūst pilsētās. Tomēr lauki prasa savu tiesu, prasa neatvairāmi. Savu dziņu pēc gaismas, pēc gara un prāta izkopšanas lauki rāda un arī pierāda darbos: dibinās mazpulki, biedrības atjaunojas, apvienojas, skolas atver savus logus, skolotājs atkal iesoļo sava pagasta sabiedriskajā dzīvē.
Grāmata, cilvēka vissirsnīgākais un uzticamākais palīgs, atgūst veco cieņu, atgūst savu vietu; vairojas teātra izrādes, koncerti; iesāktās sabiedriskās ēkas steidz uzcelt, uzceltās un gatavās grib pušķot un greznot; nāk prasījumi pēc mūsu mākslinieku darbiem, gleznām u. c., bet visvairāk prasa pēc grāmatām, jaunākajām, vērtīgākām. Mūsu lauku bibliotēkas skolās, biedrībās, pagastu namos ilgāku laiku nav papildinātas. Bibliotēku pārzinātāji bez grāmatu lasītāju, bez kaimiņu, bez plašākas sabiedrības palīdzības nevar grāmatas atjaunot, bibliotēkas papildināt.
Iesim viņiem talkā!
Atminēsimies, ka bibliotēka ir mums katram savā pagastā, un ja ne savā, tad vismaz katram sava tēva pagastā. Patukši ir arī grāmatu skapji pagasta skolā, kurā mēs kādreiz esam gājuši. Kaut arī tālu projām dzīvodami, atminēsim savu pagastu, savu tēvu pagastu, kaut domās atgriezīsimies uz savu veco skolu.
Iesim viņiem talkā!
Sniegsim viņiem daļu no tā gaišuma, kas mums tomēr vieglāk sasniedzams. Dāvināsim viņiem grāmatas, gleznas, mākslas darbus, palīdzēsim katrs savai vecajai skolai tikt pie laba mūzikas instrumenta. Daudzas skolas, daudzi biedrību nami ir vēl vienmēr bez sava radio. Mūsu baznīcu sienas ir kailas un aukstas, lauku baznīcu zvani savām vecā laika skaņām visai grūti spēj sirdis sasildīt un tās kopā aicināt. Tādēļ arī tik reti dzirdam tos skandinām. Kam mājās daudz grāmatu, daudz gleznu vai citu skaistu mākslas darbu, ziedosim, dāvināsim daļu no tiem katrs sava pagasta biedrībai, katrs savai pagasta skolai.
Sazināsimies, sarunāsimies viena pagasta piederīgie, kas dzīvo vēl dzimtā pagastā un kurus dzīve aizsaukusi prom no dzimtenes.
Nebūs mums tautskolas, kas nebūtu pirmo gaišumu dzīves ceļā līdzi devusi simtiem un atkal simtiem skolnieku. Simts, divi un trīs simti tagad dzīvē savās vietās nostājušies, droši vien būs spējīgi daļu sniegtās gaismas dot atkal atpakaļ savai vecajai skolai, lai spēcinātu šo stiprāko mūsu tautas gaismas avotu, lai spožāk gaisma atspīdētu tiem, kas tagad mērī ceļu uz šīm skolām.
Savu atsaucību šim aicinājumam katrs, kas to vēlas, var izrādīt, tieši sazinādamies ar savas pagasta skolas skolotājiem, biedrībām, pagasta vecāko.
Ir arī otrs ceļš un otra iespēja – var ņemt palīgā šajā gaismas nešanas darbā mūsu Kultūras fonda darbvedi. Kultūras fonds labprāt saņems pretim ziedojumus naudā, grāmatās un arī citās mantās, nosūtīdams tās uz norādītām vietām. Par ziedoto naudu, saskaņā ar norādījumu, Kultūras fonds iegādāsies uzdoto. Ja lielākiem mērķiem būtu uzkrājamas lielākas summas, Kultūras fonds labprāt uzņemsies šo summu uzglabāšanu līdz to izlietošanai nospraustam uzdevumam.
Tāpēc atkrīt vajadzība dibināt komitejas atsevišķām skolām, biedrībām, pagastiem. Tai vietā stāsimies tūliņ pie darba un vēl šo pavasari, bet katrā ziņā pirms 15. maija, atminēsimies katrs savu pagastu, savu jaunības dienu biedrību, savas bērnības skolu.
Tā rīkodamies mēs īsā laikā brīnumus izdarīsim kultūras celšanas darbā.
1935. gada 28. janvārī.
