Lai arī termometra stabiņš aizvadītajā svētdienā bija noslīdējis zem mīnus septiņiem grādiem, āliņģis Melnezerā neaizsala visu dienu. Tik daudz pieredzējušu un mazāk pieredzējušu aukstā ūdens baudītāju šajā dienā vēlējās ezerā noskaloties.
Kā novērojām, cits uz āliņģi devās taisnā ceļā no automašīnas, savukārt citi vispirms kārtīgi pasportoja un tikai tad metās ūdenī. Vilis Reķis stāstīja – cik ilgi sevi atceroties, tik ilgi arī peldot un par veselības problēmām nesūdzoties. Pat ja iesāpas galva, skaidrs, jādodas uz āliņģi, un tad visas likstas būs kā ar roku atņemtas. Viņa pēdās nu iet arī dēls Mārtiņš, tikai sievu Ainu un meitu Ilonu vēl neesot varējis pielauzt. Vilis gan nosmēja, ka ar šo lietu ejot uz labo pusi – nu vismaz viņas skatoties, kā šis process notiek…
Soļotāja Anita Liepiņa, kura pulcē aktīvā sporta piekritējus, pēc tradicionālā iksvētdienas skrējiena ikreiz metas āliņģi, lai arī sevi par pieredzējušu šajā jomā neuzskata un sākusi to darīt nesen. Tomēr, vaicāta, vai var to ieteikt citiem, mirkli padomā un iesaka par to lemt katram pašam: "Cilvēks no dabas nav radis sev darīt pāri, tāpēc, ja negribēs, sevi aukstā ūdenī nemocīs. Ja nu tomēr ir vēlme pamēģināt, viens nosacījums noteikti jāievēro – slapjās drēbes uzreiz jānovelk un jāuzvelk sausas, lai var ātri sasildīties."
malachi,ko vajag to vajag
Sen atpakaļ jaunības karstumu arī dzesēju Melnezera ledainos ūdeņos.Sajūtas fantastiskas.
Vienu varu teikt,tagad sirmumā.
Ļoti īslaicīgi un ātri.Regulāri bet ne bieži.Tad var līdz signālam.To jutīs katrs pats.