Jaunpilnieks Roberts Juzups ir galdniekmeistars. Nereti gadoties ieiet kādās mājās pa paša darinātām durvīm. Tad nekas cits neesot prātā – tik pētot, vai gadu gaitā nav sašķiebušās. Gadās arī, ka ir. Neviens, arī mierlaika latviešu amatnieks, nav nekļūdīgs. It īpaši darbā ar koku. Kādus tik pigorus koks nemēdz pastrādāt! Gadu gaitā gan sarauties, gan arī izplesties, gan platumā un arī garumā.
R. Juzups teju 40 gadu turas pie ēvelsola. Ģimenē pārējie bijuši dzelžu veči – mehanizatori. Robertu vilinājis koks – sauss, skanīgs, ar skaidu, kas, veļoties laukā no ēveles, atgādina valšķīgu lauku skuķi, kura vijīgi apļo krūtis un gurnus. Amatu mācījies un kopā strādājis tepat, Jaunpilī, pie Ulmaņlaika amatniekiem: Grīnfogeļa Valda, Bangas Osvalda un Mačiņa Aivara, kas bijis pārākais kokamatnieks.
Tolaik vēl vīri zinājuši, kad lietaskoks mežā jācērt. Tās jādara ziemā – decembrī janvārī, februārī, kad laukā sals. Koks tad pārstājis augt. Vēl spečuki lūkojuši un lietaskoku laiduši no kājas augošajā vai dilstošajā mēnesī, bet tik gudras lietas Juzups neesot iemācījies un nav arī nācies pašam mežā strādāt. Šais laikos mežu cērt visu gadu. Un nav tad nekāds brīnums, ja koks, izžāvēts un iestrādāts mēbelē, vēl mazliet turpina augt. Tie vecmeistari R. Juzupam iemācījuši amatnieka goda kodeksu. Asinīs iegājies. "Citādāk nevaru to darbu izdarīt, kamēr viņš nav tāds, kā jābūt," teic galdnieks, rūpīgi iepasējot durvju vērtnes aplodās.
R. Juzupam ir sava darbnīca. Jaunpils pusē, var sacīt, reta ir māja vai dzīvoklis, kurā nav kāds no galdnieka meistarstiķiem. Neesot īpaši neviens kokadarbs izceļams; to varot novērtēt vien lietotājs un laiks. Meistara darbnīcā pie ēvelsola amatu mācījušies 33 galdniekzeļļi, bet jaunajiem tīk pulkā strādāt. Šodien visu paveicot gudras un prestižas kokapstrādes mašīnas, bet lauku māju galds, beņķis pats uzprasās pēc ēveles un cilvēku roku pieskāriena.
