Reiz dzīvoja maza skabardziņa. Tā kā meitene, tā kā zēns – nevarēja īsti pati tikt skaidrībā, tālab atlūza no tēva – žoga dēļa malējā un aizvirpuļoja pasaulē meklēt līdzīgos. Tālu nebij lemts skabardziņai lidot – vējš, baisulis, trieca to pret otru žoga dēli, un – skabardziņa ieguva patēvu. Iekļāvusies dēļa skabargainajā miesā, viņa tūdaļ uzjautāja:
– Tu, kas smaržo līdzīgi tēvam, vai nepateiksi, kas es esmu – meitene vai zēns? Dēlis pavēra vienu aci (mazuliet izstīvēja iekaltušu zara palieku no zara ieauguma vietas), bet nevarēja saprast. Izspīlēja savu kokaino redzokli vēl vairāk, un plīkš! – tas aizsprāga projām vēl naskāk nekā skabardziņa no tēva.
– Vai, visi vecos pamet, – novaidējās dēlis, – Nē, meit, es neredzu, vai tu esi meitene vai zēns, – teica dēlis. Skabardziņa iekoda savā kokainajā apakšlūpā un dzīrās raudāt, bet līdzās tupošā skabarga iebildās:
– Vai tad īsti puikas raud?
– Nē, neraud, – atpīkstēja skabardziņa un sāka domāt, ka viņa, kazi, tiešām ir meitene.
– Bet kādi ir īsti puikas? – viņa vaicāja.
– Redzi, – teica kaimiņskabardzis un norādīja uz līdzās esošo žoga dēli, – Īsti puikas, negaida vēju, bet paši lec uz bīstami tālu mērķi.
– Bet tie, kas nokrīt, ir meitenes? – vaicāja skabardziņa.
– Nē, muļķe, – atcirta skabardzis, – Tie ir puiši, kas centās.
– Vai tad meitenes necenšas? – skabardziņa gribēja zināt.
– Tu pārāk daudz gribi zināt, – jau pavisam dusmīgs atbildēja skabardzis un lēca uz kaimiņdēli. Ai, šķiet, vējš nebija īstais, un viņš nokrita kaut kur garajā zālē starp ceļtekām.
Daudz nedomājot, skabardziņa lēca pakaļ – ne jau uz kaimiņdēli, bet zemē – turp, kur gulēja nokritušais skabardzis. Un viņai izdevās – no tiesas izdevās nolaisties skabardzim līdzās tieši rokas stiepiena attālumā. Skabardzis jutās tik pārsteigts, ka nespēja i skaņu izdvest. Tāpēc vaicāja skabardziņa:
– Bet kas ir tie, kas nepamet draugus nelaimē?
– Ē, laikam draugi, – nočukstēja skabardzis. Jāatzīst, prāts uz jokiem viņam nenesās, jo viss spicgalis bija iedūries leknajā zemē.
– Bet tie, kas samīļo? – nerimās vaicāt skabardziņa un noglāstīja skabardža apdauzīto pieri.
– Tā ir māte, mīļo tikai māte! – nepārliecināti bilda skabardzis.
– Bet māte jau nevar būt puisis? – prātīgi atteica skabardziņa, – Un tātad?
– Tātad tu neesi puisis.
Nu tas bija noskaidrots – skabardziņa palīdzēja skabardzim izrausties no zemes, abi viņi laimīgi devās pasēdēt saulītē un vēl noskaidrot, ko dara puiši un ko – meitenes.