Sarunājas divi Tukuma rajona literātu apvienības biedri Marija Anmane un Elmārs Augusts Rumba
M. Anmane:
– Ir tava dzejas krājuma atvēršanas svētku priekšvakars… savā ziņā – sākums svētkiem…
E.A. Rumba:
– Un ne tikai tāpēc! Šodiena svētku diena ir arī kādā citā sakarā – 1963. gada 18. maijā tika dibināta Tukuma rajona Jauno literātu apvienība, tātad – mēs tagad, divatā, varētu svinēt apvienības 45 gadu jubileju!
–– Jā… gluži vai kauns sametās, ka tāda diena būtu pagājusi bez atzīmēšanas… Un tomēr – šoreiz tam jābūt atskatam tavā "dzejnieka biogrāfijā"! Vai atceries savas pirmās publikācijas, pirmo vēlmi rakstīto sakopot krājumā?
– Pirmā krājuma meti tapa pagājušā gadsimta 60. gadu beigās. Toreiz savācu savus dzejoļus – ar domu, ka varētu uztaisīt krājumiņu, un aizsūtīju Andrim Vējānam uz žurnāla «Karogs» redakciju, lai paskatās. Bet viņš… pat neatbildēja… Un tā tas uz ilgu laiku arī palika… Nu, nepatīk man pa izdevniecībām staigāt! Nepatīk ar saviem manuskriptiem uzmākties!
– Bet publicējies taču tu jau biji! Cilvēki tavu vārdu jau zināja…
– Manu pirmo dzejoli 1959. gadā nodrukāja avīze «Auces Komunārs». Pēc tam bija publikācijas arī republikas presē: 1970. gadā Ārija Elksne vienu dzejoli publicēja žurnālā «Padomju Latvijas Sieviete». Septiņdesmitajos gados publicējos arī žurnālā «Liesma». Aiznesu dzejoļus arī uz žurnāla «Zvaigzne» redakciju, bet tur Jānis Peters teica, ka šis esot nopietns žurnāls, lai labāk nesot uz «Liesmu» vai «Karogu», – varbūt tur ņem pretī… Jā, nez kas viņam lika domāt, ka «Karogs» ir nenopietns…
– Katras redakcijas darbiniekam viņa pārstāvētais izdevums droši vien šķiet tas labākais… Un darbu atlasītājiem un arī lasītājiem gaumes ir dažādas…
– Par dzejoļiem, tāpat kā par cilvēkiem, uzskati ir dažādi! Piemēram, par vienu manu dzejoli par Jāņu nakti, kas šķita interesants un patika Imantam Ziedonim, Jānis Sirmbārdis teica, ka tāds esot rakstāms vien meiteņu piemiņas albumos…
– Ne jau visu, ko kāds pasaka, var ņemt nopietni un pie sirds! Bet dzejniekiem jau tāda jūtīga dvēsele…
– Un ne tikai man! Reizēm, muļķīgus jokus taisīdams, esmu sastrādājis nopietnas sekas… (Te dzejnieks pasmaida, viegli sašūpojas krēslā, un… atskan pamatīgs brīkšķis! Arī šoreiz sekas ir nopietnas – salūzis viens no dzejniekam ilgi un uzticami kalpojušajiem krēsliem! Atguvies, Elmārs pasmaida: nu, re, atkal!) Reiz kopā ar Jurciņu Pēteri aizgājām uz «Karogu» – pie Arvīda Skalbes, – lai paņem manu dzejoļu kopu un paskata, kas der publicēšanai. Es tā muļķīgi pajokoju un teicu Pēterim: "Dod nu tu tos manus dzejoļus! Tev laimīgāka roka!" Skalbe gan paņēma, bet tāds savāds kļuva…Izrādās – viņš, ārkārtīgi jūtīgs būdams, nolēmis, ka te viens lecīgs jaunais autors pats, lūk, negrib zemoties un lūgt, lai viņu publicē… Un tā ikreiz, kad vēlāk zvanīju Skalbem, viņš teica, ka publicēšot kaut kad, "uz rudeni"… Tā tas "īstais rudens" vēl joprojām nav pienācis… Un nezinu, kur tā vaina – dzejoļi bija slikti, vai Skalbe – apvainojies…
– Bet tev jau tolaik bija savi vērtētāji, savi kritiķi! Nu kaut vai tava Anniņa (Elmāra dzīvesbiedre, nu jau Aizsaulē aizgājušā dzejnieka Pētera Jurciņa māsa), svainis Pēteris.
– Jā, ir lietas, kas savulaik uz priekšu pavirzījušās droši vien, pateicoties galvenokārt Pēterim! Mani darbi, piemēram, tika iekļauti trijos kopkrājumos «Dzejas dienas». Pēteris mani ik pa laikam bikstīja, lai taču saņemos un sataisu krājumu… Un tad es 70. gados saņēmos vēlreiz un no jauna sakopoju dzejoļus, manuskriptā krājuma nosaukums bija iecerēts «Puikas sirds». Iesniedzu Jānim Sirmbārdim,- lai palasa un izsaka savas domas. Sirmbārdis manuskriptu pārlūkoja, ieteica, kur vēl jāpiestrādā, kas jāpalabo, taču atteicās to paturēt pie sevis. Viņš to motivēja tā: "Redzi tur to skapi? Tas ir pilns ar autoru darbu manuskriptiem!"… Un tā nu es atkal likos mierā…
– Taču – ne jau uz visiem laikiem?! Citādi taču mēs te tagad nerunātu par grāmatas atvēršanas svētkiem! Kurš tad "uzbikstīja" šoreiz?
– Jā… Šis varētu būt pareizais jautājums! Jo – pats vien, iespējams, ka nesaņemtos… Ar gadiem jau enerģijas kļūst mazāk, slinkums izaug lielāks… "Vainīga" ir arhivāre Millija Apine! Viņa, dažādus materiālus vācot un apkopojot, bija sekojusi līdzi arī manām publikācijām. Viņa pirmā mani bikstīja, ka jāizdod grāmata! Viņa arī bija mana pirmā sponsore. Krājuma atbalstītāja bija arī bijusī kolēģe, tagad Jūrmalā strādājošā muzejniece Ausma Pētersone. Manas māsas Olitas dēls, mans krustdēls Tenis Nigulis apņēmās krājumu izvedot savā izdevniecībā «N.I.M.S.». Atbalstītāju skaitā jāmin arī Tukuma pilsētas dome, kas iegādājās pietiekami lielu skaitu manu grāmatu.
– Cik ilgs laiks pagāja no pēdējās krājuma ieceres līdz grāmatai?
– Pērnā gada septembrī sāku tam nopietni pievērsties – rakņājos savos dzejoļos, saliku vairāk jaunāko – galvenokārt šī gadu tūkstoša – darbus, pielasīju klāt no vecajiem – gan publicētajiem, gan nepublicētajiem… Anniņa mani rāj – un pareizi dara! – ka man viss tā lēni iet… Un tad Tenis noteica termiņus! Uz Ziemsvētkiem, viņš sacīja, krājumam jābūt gatavam drukāšanai. Bet iznāca tas, re, tikai nupat – 29. aprīlī!
– Kas pie vainas, ka krājums aizkavējās?
– Pats jau droši vien! (Smejas.) Nekad neko nevajag iepriekš izstāstīt, izbazūnēt, izlielīties! Tad noteikti kas nojūk… Redz, kā ar Tukuma apvienības kopkrājumu sanāca – Inta Riekstiņa jau pirms cik gadiem visiem stāstīja, ka tūlīt, tūlīt būs gatavs… Bet – nekā… Es jau gan centos klusēt, turēt noslēpumā, bet tad, kad bija gatavs krājuma signāleksemplārs, nenoturējos, dažiem parādīju… Un tad viss sabremzējās! Tenim pēkšņi bija jāpērk jaunas iespiedmašīnas, tad "satrakojās" inflācija,… pēc tam – cietos vākus bija jāpasūta Valmieras tipogrāfijā…
Nu gan es te stāstu visu tik haotiski! Vai no tā varēs salikt sakarīgu tekstu? Kā puzli – no gabaliņiem?…
– Bet nekas jau nav nokavēts! “Puikas sirds"- kā bijusi, tā palikusi. Vien "mūža zīmes" nākušas klāt…
– Ko padarīsi – kur mūžs, tur zīmes…
– Krāt, pēc tam – sijāt un vētīt savus dzejas apcirkņus, vākt kopā krājumu, iztērēt ap pusotra tūkstoša latu, lai tik vēlos gados izdotu pirmo dzejoļu krājumu… Katru dienu kaut kas tāds vis nenotiek! Lietojot moderno terminoloģiju, – kāda tam bija motivācija?
– Padarīta darba sajūta! Kamēr visi mani dzejoļi ir tikai kastēs, lūk, te, istabā, nav sajūtas, ka dzejas darbs būtu padarīts. Gribējās pēc sevis atstāt kaut ko šajā pasaulē. Un tad vēl es domāju tā: varbūt, ka ir cilvēki, kam mana dzeja patīk… Mūža garumā taču tik daudz jauku cilvēku iepazīts!
– Uz ielas tevi sveicina gan bijušie Birznieka-Upīša pamatskolas audzēkņi, gan tie, kas literāros pasākumus apmeklē…
– Un ir man vēl arī "meža cilvēki"! Tie ir tie, kurus sastopu pa ceļam, mežā, ejot uz Melnezeru peldēt – gan ziemā, gan vasarā…. Šoziem gan tā pamazāk sanāca – Melnezers četras reizes te pārklājās ar ledu, te atkusa. Tā nekad iepriekš nebija gadījies… Nuja, un tad… es jau pats iesāku. Skatos – vienrīt tiekamies ar kādu, otrurīt, trešo, un… paejam garām. It kā to otru cilvēku nemaz neredzētu, it kā viņa nemaz nebūtu! Pat, satiekot sunīti, mēs taču izrādām interesi, bet te – par cilvēku – neliekamies ne zinis…Un tad es sāku viņus sveicināt. Un viņi man – atbildēt…Bet – atkal ķibele! Uz ielas, pilsētā, citās drēbēs, es viņus reizēm neatpazinu, līdz beidzot nāca atskārsme: ak, tas taču ir "meža cilvēks"! Tātad – arī "manējais" zināmā mērā. Tāpat, kā visi citi tukumnieki. Un es tikai priecāšos, ja viņiem patiks mana dzeja!
