Ar Kandavas novada zemnieku saimniecību «Indāni» pirmo reizi iepazināmies jau 2003. gadā, kad tās saimniekiem Signei un Normundam Ezeriņiem tika piešķirta konkursa «Sējējs» medaļa. Tolaik sētā viesojies Vides ministrs Raimonds Vējonis , lai pasniegtu zaļo sertifikātu un mudinājis konkursā piedalīties atkārtoti. Tā nu «Indānu» saimnieki padomājuši un piekrituši. Šogad «Indāni» iekļuvuši konkursa finālā, grupā – «Ekotūrisms».
Tiesa gan, konkurss nav vienīgais šī gada lielais notikums «Indānos», jo saimniecībā tapa jaunas mākslas filmas «Mazie laupītāji» epizodes un te bija jāizmitina gan aktieri, gan pārējie filmas darinātāji. Signe stāsta, ka šis vispār esot tāds traks gads, jo «Sējējā» piedaloties visi bijušie konkursa laureāti, tādēļ žūrijai būšot divtik grūti izlemt, kas vairāk pelnījis uzvaru. Katram žūrijas komisijas loceklim esot savs favorīts. Signe un Normunds Ezeriņi savu lauku sētu kopj un veido jau vairāk nekā 10 gadus un viņu nenogurstošie palīgi ir Signes vecāki. Lauku sētā katram esot savi darbi un pienākumi. Pietiekot arī četrām ģimenes jaunākajām atvasēm: Tomam un Beātei un audžumeitām Līgai un Dacei. Līga gan pašlaik mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātē un strādā, tāpēc «Indānos» ir retāk.
Esam kļuvuši sirdsbagātāki
Lauku sēta «Indāni» ir vieta, kur bērniem uzzināt, kā rodas piens, gaļa, iemācīties mīļumu pret laukiem un dabu. Runājot par šiem pieciem gadiem, kopš iepriekšējā «Sējēja», Signe saka, ka vienmēr jau var augt un arī sirdsbagatība nākot klāt. "Tik, cik vajag, tik arī nopelnām. Un vairāk arī nevajag. Ja būs vairāk, sāksies problēmas," tā Signe. Viņas vīrs Normunds joprojām strādā algotu darbu, bet saimniecības darbos palīdz brīvdienās. «Indāniem» nav tādā mērķa – pelnīt pēc iespējas vairāk, jo tā, galvenokārt, ir sakārtota dzīves vide pašu ģimenei. "Mēs dzīvojam labi un optimisms nezūd," saka Signe. Šī skaistā, dabīgā vide patīk arī latviešu filmu režisoriem! "Filmā «Likteņdzirnas» piedalījās mans vīrs, es – masu skatos. Savukārt mūsu mājdzīvnieciņi brauca uz Kandavu filmēties «Likteņa līdumniekos», kā arī tika filmēties Kuldīgā. Bet šogad – mūsmājās notika «Mazo laupītāju» uzņemšana," stāsta Signe. Viņa ir lepna par to, ka aktrise Aija Dzērve filmas tapšanas laikā teikusi: "Šeit es nevis strādā, bet lidoju!". Īsāk sakot, filmētājiem patika lauku sētā. Un apbrīnojama ir saimnieces darba spējas – sētā uzturēt tik daudz sīku, skaistu, piņķerīgu lietiņu, jo puķītes taču katru dienu jāaplaista, abas gotiņās jāizslauc, jāpabaro un jāaprunājas ar visiem citiem mājdzīvnieki, lai viņi būtu skaisti, labā omā, atsaucīgi cilvēkam.
Šeit mīt kazas, aitas, zirgi, govis, putni, truši. "Vecā ķēvīte Žube gan nomira un sirdī palika liels tukšums! Pateicoties labiem cilvēkiem, iegādājāmies Tinkibellu – poniju un nu ir atkal kam pieķerties, lai nebūtu tā jāsēro. Pie ļoti mierīgā zirga – Bokša tikām pagājušā rudenī, kad to paņēmām no kāda onkulīša, kas ar zirgu vairs nevarēja tikt galā. Tagad cilvēkiem, kas nekad nav bijuši zirga mugurā, ļaujam pavizināties Bokša mugurā, bet ķēve Maša ir priekš spicākiem jātniekiem." atklāj saimniece
Kā truši savairojās
Poniju Tinkibella vizināt cilvēkus vēl tikai jāmācot, jo viņai ir trīs gadiņi un pagaidām ar to vizinās vien pašu bērni, kurus zirdziņš labi pazīst. «Indānos» daudzi viesojas tādēļ, ka vēlas baudīt lauku dzīves klusumu un mieru. Bet kārtīgas viesu mājas pašlaik te vēl nav, tādēļ visus gribētājus uzņemt diemžēl neesot iespējams. Atbraukušos bērnus īpaši piesaistot mājdzīvnieki. Piemēram, tagad lielākā atrakcija esot baltais teliņš, kuram, ja ļauj, ļoti patīk zīst roku. Atbraukušajiem bērniem ir iespējams pabarot arī daudzos trušus, kas paši ir kā pārsteigums, jo, nevienam nezinot, pa kluso, mājas trusene viesojusies pie Raimondiņa jeb pūkaina trušu puiša. Tad trusene izrakusi aliņu un tur piedzimuši mazie trusīši. Kad tie paaugušies, naktīs nākuši no alas mammai palīgā notiesāt saimnieces atnestos labumus un Signe tik vien brīnījusies par trusenes milzīgo ēdelību, līdz beidzot ieraudzījusi viņas kuplo saimi arī dienasgaismā.
Filmas tapšanas aizkulises
Reklamēt saimniecību nemaz neesot nepieciešams, jo visbiežāk atbraukušie ciemiņi, par «Indāniem» uzzinot no citiem te pabijušajiem vai arī izlasot internetā. Publicitātim protams, sniedza arī filmēšanas darbi. No tiem te palikuši arī taustāmi pierādījumi, piemēram, terase, tornis, vēja ģenerators. Filmā aktieris Gunārs Placēns skraidījis pa terasi augšā, lejā, kad bija itkā jāieslēdz vēja ģeneratoru. "Sākumā, kad nolēma pie mums filmēt, teica, ka mums nebūs nekas jādara, bet vēlāk jau bija tā, ka mums bija savas rācijas iedotas un visi bijām iesaistīti filmēšanas procesā. Es biju dzīvnieku pavēlniece, vīrs atbildēja pa citām tehniskām lietām. Tā nemanot visi iesaistījāmies, jo pie dzīvniekiem svešu jau nelaidīšu – es savus lopiņus pazīstu vislabāk!" par šīs vasaras piedzīvojumiem stāsta Signe.
Jumts trakajiem un bagātajiem
Lauku mājas viesiem iespējams iepazīties arī ar seniem darba rīkiem un dažādiem zirgvilkmes zemes apstrādes mašīnām – arkliem, kultivatoriem, ecēšām. Te ir padomāts par sportiskām aktivitātēm – ir ierīkots zaļš volejbola laukums, ka arī izveidota tā "siena viesnīca", kas paredzēta lielākais tūristu vai draugu grupai. Pirms laika bijis jāmaina saimniecības ēkai jumts. Vecais šiferis dabai nav draudzīgs, tāpēc nolemts, ja jāpievēršas kaut kam labākam. Vidzemē un Norvēģijā bija skatīti velēnu jumti. "Izlasījām, ka velēnu jumtus ierīkojot vai nu ļoti bagāti, vai traki cilvēki. Nospriedām, ka sirdsbagāti esam un traki – tātad tas ir priekš mums," stāsta Signe. Velēnu jumtu nolūkojuši Vidzemē. To būvējot – apakšā liek dēļus, tad li papi, (līmējošo, nevis parasto ruberoīdu), tad klāj smilšu kārtu un trūdzemi un, visbeidzot, sēj zāli. No sākuma jumts bija jālaista, jo vasaras karstumā zāle palikusi dzeltena. Bet tagad, ka sākusies lietus sezona – tādu problēmu vairs neesot. Rudenī plānots vienu reizi jumtu nopļaut. «Indānos» skaistu akcentu ir ik uz soļa – sunim pie būdas pašam savas saules puķes, pie laidara salmu rituļos aug ķirbji un citi visapkārt acis priecē citi akcenti. "Lielu viesu namu «Indānos» netaisāmies būvēt. Šeit vieta mazākām kompānijām, varbūt pārītim, kurš zina, ka blakus nebūs neviens cits pārītis – var pērties, dīķi iet, nepiesedzoties. Līdz ar to izjust dabas klātesamību. Paši dzīvojam saskaņa ar dabu un vēlamies to sniegt arī citiem. Ko vēl vairāk vēlēties, ja viesu grāmatā cilvēks uzraksta, ka gribētu te viesoties vēl kādu reizi?" jautā Signe. Savukārt mums, kas visu iepriekšminēto aplūkoja, jāatzīst, šī saimniecība ir slavinājums jeb oda lauku dzīvei.
