Senās un Līgo vakara tradīcijas Jāņkalnos

Vēl varat pagūt aizbraukt uz Talsu rajona Lībagu pagasta «Jāņkalniem» nosvinēt Saulgriežu nakti īsti latviešu tradīciju garā. Svētki «Jāņkalnos».

Kopj, saudzē un papildina dabas doto bagātību

«Jāņkalniem» īpašu burvību jau ir devusi pati daba, to saudzējusi un rūpīgi kopusi bijusī saimniece Larisa Gavare un arī tagadējie – Aiva Daukša, Romunds Brālis un viņu bērni – Valters un Jānis. Bijusī saimniece te savulaik ierīkojusi folkloras takas, uzstādījusi latviešu senās zīmes. Viņai daudz palīdzēja Romunda māte Zigrīda Brāle, kura bijusi Talsu folkloras kopas vadītāja un ir liela folkloras tradīciju kopēja. Un kad Larisai «Jāņkalni» bija jāpārdod, laimīgas sakritība dēļ, tie iepatikās Aivai un Romundam. Viņi pārdeva māju Talsos un apmainīja pilsētas dzīvi pret dzīvi laukos, pie dabas.

Pagalmā mūs sagaida Valters un Aiva. Izrādās, viņa ir engurniece, kas ieprecējusies Talsos, bet Engurē joprojām dzīvo Aivas tēvs Jānis Daukša.

Aiva atzīst, kaut arī saimnieki pielāgojas pieprasījumam, tomēr uzsvars tiek likts uz tautas tradīcijām, ticējumiem, folkloru, kas, Aivasprātk, šodien ir ļoti būtiski: "Ja es nezinu, kā svētkus svin pēc senču tradīcijām, tad – kā es to varu iemācīt saviem bērniem? Mums ir tik daudzas varas bijušas, tauta lauzta, mūsu tradīcijas lauztas, bet mēs tomēr esam gana sīksti bijuši. Tagad mums nāk angļu Oky! Valentīni, Helovīni… Tas viss jau nav slikti, tas ir ļoti labi. Svētki – jo vairāk jo labāk.

Viss, ko dara ģimene katru gadu, tā ir tradīcija. Ja bērns izaug un viņam nekādu tradīciju nav bijis, viņa dzīve ir tukša, viņam nav pat ko atcerēties. Tad arī viņš savā ģimenē tradīcijas nekops. Bet, ja ģimenē ir tradīcijas, tās mantojas no paaudzes paaudzē." Aiva uzskata, ka normālam latvietim ir jābūt interesei par savas tautas kultūru un tradīcijām. "Es beidzu pedagoģisko institūtu tad, kad vienam skolotājam bija jāvar pasniegt visi priekšmeti – bija jāmāk izšūt, spēlēt, zīmēt, mācīt dziedāt, vingrot, rēķināts, rakstīt. Man Engures vidusskolā bija ļoti laba, stingra skolotāja Austra Ozoliņa, tāpēc arī institūtā latviešu valoda grūtības nesagādāja un radās arī interese par folkloru."

Folkloras takās uzstādītās lielās latviešu rakstu zīmes, katrai klāt arī skaidrojums: "Dainas ir jāmāk tulkot, tajā katram vārdam ir sava simbolika. Dainās ir izteikta mūsu tautas vēsture, izteiktas paaudžu paaudzēs krātās gudrības, tika dainas jāprot izlasīt. Ja to visu izstāsta un parāda, tad arī bērniem rodas interese, un folkloras mācīšana nav sarežģīta," uzskata Aiva. "Piemēram, Austriņš – tas ir Saules un Ģimenes koks, kur trīsstūrītis ir dieva zīme, bet kvadrātiņš – visuma zīme ar pārkrustotām pagalītēm, kas ir ģimenes ligzda. Šo koku kuplāku vēl jaunajam pārim. Tālāk ir Mārtiņa zīme, kalniņā – Pasaules zīme."

Redzēt, kā plaukst naktsvijole

Kamēr no vienas latviskās zīmes līdz otrai zīmei aiziet, var iepazīties ar bagātu augu valsti. «Jāņkalnos» ir īstas, dabīgas puķu pļavas un nav safrizēto, apnicīgo mauriņu. Šeit ir ainava – izpļauti vien celiņi, pa kuriem staigāt. Te var iepazīt ozolu diženumu, priežu pumpuru garšu, skatīties, kā uzplaukst naktsvijoles brīnums, zied neaizmirstules un vēl daža laba nu jau par retumu uzskatīta puķe. No naktsvijolēm sanāk vesela pļava. Vienā pļavā aug violetizilās gandrenes kopā ar dzeltenajām sviesta bumbām, bet pēc Jāņiem šeit smaržo vīgriezes. Šī ir Talsu pauguraines dabas parka teritorija, kas ir ļoti skaista. Baudot dabas skaistumu, esam nonākuši līdz Ūsiņa zīmei.

"Man sāp sirds par Ūsiņdienu, jo Ziemassvētkus un pārējos Saulgriežus jau atzīmē, bet Ūzsiņdienu daudzi pat nezina. Tā ir diena, kad pavasaris ir iestājies dabā, kad ir tas pirmais zaļums, kad dabā parādās pirmās zaļās ūsiņas… Zirgu patrons Ūsiņs lopus sāk laist uz diennaktīm ganībās, notiek rumulēšanās. Tie ir brīnišķīgāki svētki, izdarībās pat ietilpīgāki nekā Lieldienas. Ūsiņdienā tradicionāli pie mums brauc Suitu sievas, Piltenes metālkalēji," stāsta Aiva.

Enerģētiski stiprā vieta uzlādē

«Jāņkalnu Jāņu rituālu vada Zigrīda Brāle. Viņa, ilgus gadus vadīdama folkloras kopu, daudz lasījusi un interesējusies par senlatviešu tradīcijām, braukusi uz Ameriku skatīties rituālus. No viņas mācās arī Aiva: "Ieklausos citos, katrs cilvēks jau respektē to, kam tic. Pa gadiem esmu pati kāzu rituālu, līdzināšanas rituālu iemācījusies. Mums ir dižakmens, uz kura tiek līdzināti jaunlaulātie pēc senču tradīcijām. Tautas dziesma arī saka: "Tautiešam`i roku devu,/Uz akmeņa stāvēdama,/ Labo devu, ne kreiso,/ Lai ir laba dzīvošana. Līdzināšanās vieta ir zem ozoliem, varētu teikt, īstā Māras baznīcā. Tur ir ausveida akmens, uz kura notiek dažādi stiprinājumi, piemēram, bērnam kūmas stiprinām, līdzinām jaunlaulātos. Šeit arī ir dubultais Jumja koks, kam kāpnītes iet cauri. Ticējums ir, ka Saulgriežos trīs reizes sevi velk cauri šim ozolam ar stingru domu, tad tā piepildās. Arī jaunie pāri lien šādiem kokiem cauri, lai nešķirtos. Agrāk arī, kad piedzima mazs bērns, tad kociņu iešķēla, izvilka trīs reizes cauri, tad ar māliem salipināja, lai tas tālāk arī ar divām galotnēm aug.

"«Jānkalni» ir enerģētiska vieta – te ir ozolu audzes, koki ar divām galotnēm….

tādi aug uz āderēm. Ja āderu daudz, skaidrs, ka tā ir enerģētiski stipra vieta. Iegriežoties šeit no Talsu puses, ir liels pelēks akmens. Tas esot centrs, un no tā uz visām pusēm izejot zemes plaisas ar enerģijas atvērumu, kas ietver arī šo apkaimi. Sākumā man vīramāte prasīja: "Kā tu te guli?" Viņa, kad izdzīvojas pa šīm vietām, tā uzlādējusies, ka nevarot aiziet laikā gulēt," stāsta Aiva. Viņai par hobiju kļuvusi arī pirts un pirts rituāli, kas ar to saistās. Pagalmā pie pirts ir aka, kurā ietek trīs avoti. Pirtskūrēm ir zināms klientu loks, kas regulāri brauc uz šejieni, ir kas atbrauc paskatīties, kas te īsti notiek. Ir, ka kādam, kas atbrauc, alus pudelīte līdz, bet tā arī paliek neatkorķēta, jo labākais ir avotu ūdens."

Kāpēc Latvija lietuviešiem zirga galva?

Pakalnē ir izveidota arī Latvijas karte – labirints ar visiem novadiem. «Jāņkalnos» var arī uzzināt, kāpēc lietuvieši latviešus sauc par zirga galvām. "Bija atbraukusi lietuviešu grupa, un es viņiem noprasīju, vai tiešam tā ir, ka tad, kad Lietuvas televīzijā stāsta ziņas no Latvijas, uz ekrāna ir simbols – zirga galva, bet, runājot par Baltkrieviju,- traktors. Daudzi jautā, kāpēc viņi mūs tā sauc? Redz, Itālijas zābaku zina visi, bet kad Baltijas jūra, Rīgas jūras līcis un sauszeme kopā kartē veido zirga galvas attēlu ar visām ausīm – to paši latvieši nemaz nezina," skaidro Aiva.

Līgo nakts tumsā esot arī izdarības Spīganu kalnā. Dažkārt notiekot arī kuriozi. Bijis tā, ka kādai ticīgai kundzītei tas kalns tā kā nav paticis. Viņa nodomājusi, ka paies maliņā no visa, kas tur notiek. Tā arī darīja un attapās, ka pazaudējusi brilles, kuras bijušas uz acīm. Vienkārši cilvēks nejuta, kurā brīdī brilles pazuda, turklāt kundzīte nebija ne alus muti izdzērusi… Vasaras beigās Spīganu kalnā viņas brilles tika atrastas. Kalnam ir radusies arī sava leģenda. Iepriekšējai īpašniecei bija talcinieki – studenti no ārzemēm. Viņi tīrīja taku uz Spīganu kalnu un atrada divus cieši saaugušus kokus – ozolu un apsi.

Parasti šie koki nemēdz tik tuvu augt kopā, un tā radās leģenda par diviem jauniem cilvēkiem, kuri bija iemīlējušies. Bet nelūgta bija uzradusies ragana, kas jauniešus pārvērta par kokiem. Tā viņi tur abi kopā aug, un nekas nespēj viņus šķirt. Nu gan vētra vienu koku augstu nolauzusi, caur šiem diviem kokiem nogāzusies cita apse, un nu leģendu katrs turpina pēc sava prāta. Jāņos Spīganu kalnā nāk visi tad, kad labās raganas sauc. Tad tiek vārīta dzira, kur sliktais tiek ievārīts un noburts. Katram jāpadzeras, lai to, kas padzeras, nepatīkamais un noburtais nepiemeklē. Līgotāji sauc to, ko negrib līdzcilvēkos redzēt – skaudību, nenovīdību, daži pat vienu otru politiķi metot dzirā, lai ievāra. Vīrieši potences celšanai raganas pavadībā tiek izdancināti uz garās slotas, bet sievietes – uz mazām slotas, jo katra pati esot maza raganiņa. Tad seko buramvārdi un birst nauda. Svarīgi ir to naudas gabaliņu tumsā atrast.

Jāņu vainaga un Jāņunakts svētība

"Katram Jāņos jānopin savu vainagu. Ja vēlāk nomāc slimība, tas jānodzer tējā. Cilvēks parasti sapin kroni no tām zālēm, kas viņam ir visvajadzīgākās veselībai, skaistumam. Aplis ir kā aura eņģelītim, tāpat arī Jāņu bērniem ir vainags. Vienam Jāņu vainags ātrāk novīst, citam – ilgāk turas uz galvas, kur ir avotiņš, kas savelk ēteriskās smaržas un vielas. Cilvēks caur avotiņu paņem to, kas viņam vajadzīgs. Tas vainags, kas pēc Jāņiem pie sienas piekārts, arī tas pa gadu jānodzer tējā. Jāņu zālēm ir liels spēks, bet Jāņu vainagam – vislielākais. Ja nākamajā gadā pie ugunskura ir vecais vainags, ko ziedot, tad saka, ka veselīgs gads ir bijis, jo vainags ir palicis neskarts. Arī meijas mums visas tiek saliktas kaudzē un slotā iesietas.

Jāņugunis tiek iedegtas Ūsiņplavā, pagalmā un Jāņkalnā, kur notiek uguns rituāls. Pie Jāņkalna ir Jāņu zīme, kas ir trīsstūris ar Dieva zemi – kvadrātu vai apli – Saules simbolu. Uguns rituāli notiek pašā kalna galā. Te rituāls atšķiras no tā, kas ir tur, kur tiek iets dabā, kur nav ugunskura vietas. Ja ugunsrituāls notiek iepriekš nesagatavotā vietā, tur pin pīni, liek jostu, sprauž pušķīšus – tas viss veido robežu. Šeit jau tā robeža ir.

Lai visu šo uzturētu, nepieciešami līdzekļi, tāpēc svētkos maksājama arī dalības maksa. Bez pasūtījumiem svin Ūsiņdienu, Jāņu dienu, Lieldienas. Šajās dienās var braukt droši. Jāņu svinēšanai šeit ir dārgākā cena – Ls 3. Taču, ja ir ģimenes ar bērniem, tad ir vienošanās dalības maksa, lai ģimenes maciņš neiztukšotos. Saimniece svētkos viesus cienā ar bērza sulām un sieru. Citos svētkos dalības maksa ir mazāka. Gandrīz katru gadu Jāņu svinēšana tiek rādīta kādai ārzemnieku grupai. Šogad uz Jāņiem esot pieteikušies viesi no Luksemburgas.