«Sējējs 2019» vērtē saimniecības un uzņēmumus mūspusē

Konkursa «Sējējs 2019» komisijas vēl turpina darbu, lai līdz rudenim, kad notiks veiksmīgāko lauksaimnieku godināšana, paspētu izvērtēt saimniecības un no pašām labākajām atrastu pašu, pašu labāko, kuru aicināt uz goda pjedestāla, lai pasniegtu balvu. Nudien, tas nav viegli, jo visas saimniecības, kuras apmeklē komisija, ir interesantas, unikālas, tā sakot, – ar savu odziņu…

 8. augustā mūspusē tika vērtēti konkursa dalībnieki nominācijā «LEADER projekts – vietējā rīcību grupā». Vērtēšanas komisija apmeklēja Tukuma novada uzņēmumu SIA «Immerman Woodworks» un Engures novada individuālo uzņēmumu «Oskars R». Savukārt vērtēšanas komisijā bija tās priekšsēdētāja Zane Līde – Zemkopības ministrijas(ZM) Lauku attīstības fonda atbalsta nodaļas (LAFA) vadītāja; komisijas vadītājas vietniece – Andra Karlsone  – ZM LAFA nodaļas vecākā referente. Komisijas locekļi: Zane Jakušenoka – Lauku Atbalsta dienesta Zivsaimniecības un valsts atbalsta departamenta LEADER pasākuma daļas vadītāja; Agita Hauka – Lauksaimnieku Organizācijas sadarbības padomes pārstāve, Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja; Edgars Linde – SIA Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Valsts lauku tīkla sekretariāta vadītājs. 

Engures novada individuālajā uzņēmuma «Oskars R» vadītājs Jānis Ramiņš komisiju aicināja apskatīta jauno manēžu, kur tobrīd notika treniņnodarbības. ”Manēžas laukuma grunts ir tikpat svarīga kā jumts virs galvas. Tai jābūt pietiekami atsperīgai, pietiekami saudzējošai zirga kājām.  Nedrīkst būt pārāk slapja, nedrīkst būt sausa, jo tad put, un tas savukārt bojā elpošanas orgānus gan cilvēkam, gan zirgam.  Šeit nu ir optimāls mitrums, kad zirgs atsperoties iespiež trīs, četrus centimetrus dziļas bedrītes. Grunts ir nemitīgi jākopj, reizi divās dienās jāsalaista un arī jāpielīdzina. Tagad tā līdzināšana notiek retāk, jo vairāk jājam ārā, bet ziemā šai lietai jāpieiet īpaši prātīgi; piemēram, nevar saliet pārāk daudz ūdens, jo tad grunts sasalst. Turklāt ziemā līdzināšana jāveic katru dienu. Process ilgu laiku neaizņem, minūtes 15, bet šķēršļi ir jānovāc, traktors jāiedarbina,” par manēžas uzturēšanas niansēm stāsta J. Ramiņš. Viņš arī atcerējās, kā grunts tika būvēta: rokot pamatus, izraka ļoti daudz mālu. Tos tad izlīdzināja, pavasarī kārtīgi salēja ar ūdeni. Izveidojās tāds kā dīķis. Pa to brauca ar traktoru pa sliedi tikmēr, kamēr grunts bija gluda kā galds. Mēnesi māls cietēja. Tad uz māla uzbērta četrus centimetrus bieza mālsmilts kārtiņa. Tīra smilts būtu pārāk irdena, tāpēc 30% ir māls un 70% smilts.

 Kad grunts tikpat svarīga kā jumts virs galvas

Ir gan tā, ka treniņu laikā pa dienu grunti pamatīgi izspārda, tāpēc nu uzņēmuma darbinieki meklē iespēju, vai nevarēs sadarboties ar tikko kā atvērto rūpnīcu, kas pārstrādā vecās riepas. Tāda prakse – piejaukt gumijas granulas grunts segumam – jau ir Vācijā. Ja šāds risinājums būs veiksmīgs, tad granulas varēs izmantot plašāk. 

 Saimnieks  arī skaidro, ka hallei ir tikai vienas ziemas pieredze. Kad sasniga, sniegs labi nācis gar halles sienām lejā, taču saimniekiem tik un tā nācies veikt nelielus uzlabojumus, jo apakšējā laidumā tas tomēr krājies. Ziemā hallē tiek strādāts visu dienu un arī vakarā, kad satumst, jo ir ierīkots apgaismojums. „Sienas laiž cauri gaisu – apmēram 10%, tas ir mūsu pašu izgudrojums. Vispirms, protams, konsultējāmies ar speciālistiem, kas šādas plēves celtnes būvē. Ar ieguvumu esam par 90% apmierināti. Varējām arī augšdaļu taisīt monolītu. Ar šī brīža pieredzi mēs arī droši vien būtu to darījuši, jo, ja ir ļoti stiprs vējš un lietus, drusciņ tā kā migliņu sit iekšā hallē. Tomēr tā migliņa, tas mitrums jau gan tāpat pa sietu notek zemē. Nekādu būtisku kaitējumu tas nenodara. Pagājušā ziemā halli nodeva ekspluatācijā būvvaldei, bet vēl grunts bija jāuzlabo, borti jāuztaisa, apgaismojums jāievelk. To saimnieki paveica paši.

Vairāk lasiet otrdienas, 13. augusta, laikrakstā ŠEIT=>