17. aprīlī, Tukuma mežniecības darbinieki kopā ar Tumes pagastļaudīm talkoja Zvāres asfaltbetona rūpnīcas teritorijā. Vāca draņķību, kuru mūsu pašu ļaudis atstājuši karjera ezeriņa krastos un ne tikai.
Tā nu tas ir. Atpūtas vieta ar dzidro ūdeni, kas vasarās ātri sasilst, vilina tukumniekus. Ērta piebraukšana – asfalta klāts ceļš, ko ieskauj mežs. Brauc kā pa saules staru, galā – ūdensprieki. Peldes, lustes. Neviens jau tur klāt nestāv un neaizrāda.
Mežniece Inese Laiviniece pastāstīja, ka viņi te talkojot savāc draņķību jau kopš 2000. gada. Mežkungs Andris Puteklis, citi darbinieki ar grābekļiem ķemmēja krastus. Ko tikai neizvilka! Vēl jau nav zināms, cik tur uz grunts neguļ sasistu pudeļu stikli! I. Laiviniece domā, ka Tumes vidusskolas 6. klases skolēni, kas talkā piedalījās, paši drazas vairs nekad mežā neatstās. Sestie piekrita un teica, ka īpaši patīkams tāds darbiņš neesot. Smird tā draņķība. Var vēl kādu kaiti dabūt.
Talkas rīkotāji mežsargs Ilgvars Eihenbergs un a/s «Latvijas Valsts meži» pārstāvis Oskars Putnieks ir vienisprātis: talkas ir cīņa ar vējdzirnavām. Raksta jau visādus projektus, lai zīmētos; rada cūkmenus, ūdeņu menus… Policists ar' mežu nenosargās, nepieliksi taču katram klātstāvēt. Mežam žogu apjozt. Padomju laikā tā nebija. Pudele maksāja 12 kapeikas. Tikpat, cik baltmaizes klaipiņš. Par trīs pudelēm iznāca pilns aliņš. Uzņēmēji maksā dabas nodokli. Kur tā naudiņa paliek?! Ja par piecām plastmasas pudelēm samaksāt vismaz divus santīmus?…
Gulbju pāris ezerā cēli peldēja no viena līča uz otru. Uzgāgināja cilvēkiem: "Savāciet savu draņķību un – ātri projām! Mums olas jādēj un gulbēni jāperē."
