Pagājušajā ziemā Latvijas ornitologu biedrība vērsās pie Latvijas lauku iedzīvotājiem ar aicinājumu ziemā laukos, pagalmos, cerļmalās attīrīt laukumiņus un piebarot laukirbes. To ēdienkartē ir auzas, mieži, griķi, ķimenes, kaņepes, linsēklas, lobītas saulespuķu sēklas, izkaisītas pelavas un siena smalkumi.
Laukirbes agrāk mēdza pārziemot siena zārdos uz lauka, siena šķūņos. Nu vairs sienu zārdos tikpat kā nekur neliek, arī siena šķūnīšu tālākās lauku pļaviņās vairs nav un arī no siena vezuma nobirušu salmu nav, jo lielākoties visu barību tin rituļos. Tāpat arī savairojušās ir lapsas, jenotsuņi, kas uzglūn putniem. Laukirbēm aizvien jāuzmanās arī no vistu vanagiem.
Kādā no jūlija pēdējām dienām laukirbju ģimenīti izdevās sastapt Smārdes pagastā, iepretīm Milzkalnei, aiz dzelzceļa uz pelēka lauku lielceļa pie grantskarjera. Laukirbju vistiņa ar cālīšiem stāvēja ceļmalā, lai šķērsotu lielceļu. Izdevās piesardzīgi apturēt automašīnu. Pa rokai bija fotoaparāts. Un, lūk… vistiņa ar cālēniem naskā gaitā dodas pāri lielceļam…. veseli pieci… tikuši līdz zālei ceļa malā, visi cālēni veikli tika paslēpti zālē, bet vistu mamma vēl ceļmalā gaida… nekustos arī es un, lūk, tur jau arī visu savu drosmi saņēmis, pāri ceļam sīkiem solīšiem skrien sestais cāļu bērns. Līdz ko visi laimīgi bija tikuši zālē, tūdaļ arī pazuda. Lieka piesardzība nekad nav par ļaunu.
Kas zina, varbūt šo ģimenīti šovasar redzējis vēl kāds, bet, ja gribam palīdzēt laukirbēm, zinām, kur šoziem sakraujams siena zārds, kur no sniega attīrāms laukumiņš un kaisāmas sēkliņas barībai, lai dziļsniegā palīdzētu putniem, kuri gan ziemu, gan vasaru dzīvo tepat mums līdzās – laukos, pļavās, krūmmalās un kuri ir liela mūsu dabas bagātība.
