Parasti apmeklējot gleznu izstādes, mēs ar to autoriem sarunājamies caur viņu darbiem. Mūs uzrunā krāsas, ieintriģē – kolorīts, sižets, fascinē – noskaņa… Šoreiz – ar gleznotāju Albertu Pauliņu tiekoties viņa jubilejas pasākumā Tukuma kultūras namā, – draugi un viņa darbu cienītāji ne brīdi nejutās atstāti vienatnē ar gleznām. Visā klāt bija pats Mākslinieks – ar savas personības neuzbāzīgo šarmu, sarežģīto pasaules uztveri, ar nemainīgi filozofiski mierpilno attieksmi pret ikdienu, popularitāti, slavu, naudu…
Jubilejas vakara gaisotnei neparastu toni uzdeva pianistes Santas Jēkabsones un Latvijas Nacionālās operas solistes Evitas Raitumas nelielais, taču sirsnīgais ieskaņas koncerts. (Jau pēc pasākuma, sarunā ar žurnālistiem, Santa Jēkabsone atzina, ka A. Pauliņu ļoti neilgajā pazīšanās laikā uztvērusi kā gluži citu cilvēku, – rāmu, nesatricināmi nosvērtu, bet, ieraugot viņa gleznas, kas izstādītas par godu šim pasākumam kultūras nama zālē, Bahs vairs neesot bijis ne prātā! Tik pārsteidzoši ekspresīvi, tik dinamiski krāsaini izrādījušies Mākslinieka darbi! Tāpēc ieskaņas koncertam pēkšņi izvēlēta latviešu kamermūzika, krievu komponistu miniatūras… Vēlāk, jau risinoties individuālajām sarunām, fonā skanēja Alberta Pauliņā iemīļotā grupa Pink Floyd…)
Runājot par šo jubilejas vakaru, tūdaļ jāteic, ka vispārsteidzošākā izrādījās… Mākslinieka personība! Skatītājiem, publikai, tukumniekiem it kā labi zināmais, sevī dziļi iegrimušais Alberts Pauliņš pēkšņi izrādījās… "pavisam cits cilvēks", kā vēlāk sacīja kāda no vakara dalībniecēm. Viņš labprāt dalījās bērnības atmiņās, jaunības piedzīvojumos, atklājot tādas savas personības šķautnes, par kuru eksistenci daudzi līdz tam pat iedomāties nespēja! Nosaucis sevi par godkārīgu romantiķi, Alberts dažos skopos vārdos lika nojaust, ka bērnība pēckara Latgalē, desmit bērnu ģimenē, nevarēja būt no tām vieglākajām… Kāpēc godkārīgs? Viņš, lūk, vasaras brīvlaikā kolhoza teļus ganot, sapņojis par to svinīgo brīdi, kad kolhoza priekšsēdētājs viņam par apzinīgu darbu spiedīs roku, uzteiks, dos Grāmatu… Bet, izrādās, ka mātei tuvojies pensijas laiks, un, lai tā būtu lielāka, puikas darbs uzskaitvedībā ierakstīts "uz mātes vārda"… Sarūgtinājums esot bijis milzīgs! Arī vēlāk – stājoties Lietišķās mākslas vidusskolā, Pauliņš uz eksāmeniem ieradies ar to vismazāko otiņu un vislētākajām ūdenskrāsām… Un tā,- ik pa brīdim, ik uz soļa,- līdz šodienas sasniegumiem, kas, ilga un rūpīga darba kaldināti, vienreizēja talanta smēdē…
Sarunā ar vakara vadītāju – kultūras nama direktori Daci Lebedu – mākslinieks atzina, ka gadiem ilgi auklētas idejas, kas nav atrisinātas vēl joprojām. Bet tad, ja kāda no tām pēkšņi realizējas, – iznāk neprognozējamas lietas! Vietas, kur vislabāk gleznojas, – Tukuma klusās ieliņas, dārzi. Savulaik daudz gleznots Vāgnera dārzā, bet tagad, kopš liela daļa no tā privatizēta, uz to pusi neesot būts… Cilvēki, no kuriem ietekmējies, – mākslinieka Jura Siliņa neordinārā personība. Kopā pavadīta daļa jaunības, un, tiekoties tagad, izrādās, ka Juris tāds pats vien ir: arī viņam dzīvē galvenais ir darbs! Darbi, no kuriem visgrūtāk šķirties, – tie, kas pieskaitāmi lielākajām veiksmēm. Mīlestības un aizraušanās, – glezniecība, dzīvesbiedre Ilze, ģimene, ēdiena gatavošana, suņuks Morics. Mierinājums, – ka ir vēl arī citi latviešu glezniecībā pazīstami mākslinieki, kas nav bijuši lieli runātāji: Vilhelms Purvītis, Konrads Ubāns, piemēram… Un tas, Albertaprāt, arī viņam ļauj nebūt lielrunātājam un daudzrunātājam. Jo pašu galveno par cilvēku taču pasaka viņa darbi…
Lai šo darbu vēl ir daudz, daudz! Lai ik pa brīdim mūs aizvien no jauna iepriecina un pārstiedz kāda pēkšņi uzšķīlusies dievišķā dzirksts!
labs raksts…..