Sarmai Upeslejai apaļa jubileja

Tukumniece Sarma Upesleja, 6. aprīlī svinēja apaļu jubileju. Viņa ir cilvēks, ko saistām ar dažnedažādām sabiedriskām un kultūras norisēm novados. Patiesībā Sarma daudzas no tām ir rosinājusi un iedibinājusi, atbalstījusi darbībā. Viņa arī tagad ir bieži sastopama dažādos kultūras pasākumos, ir draugos arī ar tautas dziesmu, raksta dzeju.

Savulaik Sarma no augsti izglītota kokapstrādes tehnologa ir spējusi pārorientēties un 2002. gadā ieguvusi socioloģijas maģistra grādu. Viņa ir viens no tiem cilvēkiem, kas mūsu valstī līdzējusi tapt modernai un attīstīto valstu labākajai pieredzei atbilstošai sociālās palīdzības sistēmai. Tieši Sarmas ierosme un uzņēmība ļāvusi mūsu rajonā nodibināt sociālās palīdzības koordinācijas centru un izveidot asociācijas «Dzīvesptrieks», kurai jubilāre ir arī valdes priekšsēdētāja.

Pāris dienu pirms nozīmīgās dzīves jubilejas aicinājām Sarmu kavēties atmiņās, daloties arī pieredzē iegūtajās dzīves atziņās.

No Sēlijas uz Kurzemi

"Gudra, ar skaistām, garām, tumšām bizēm, mazliet tā kā lepna (šā vārda labākajā nozīmē), nepieejama, īpaša..," tāda Sarma Talsu ielas puišeļiem likusies piecdesmito gadu vidū. Daudzi domā, ka Sarma ir dzimusi tukumniece, jo visu mūžu tepat vien bijusi. Taču tā nav. Viņas dzimtā vieta ir Jēkabpils rajona Ābeļu pagasts. Viņas dzimšanas dienā – 1944. gada 6. aprīlī – vēl bija kara laiks, un Sarmas mamma ar mazo zīdainīti uz rokām veselu gadu nostaigāja pa pēdām vācu karaspēkam, kura rindās dienēja Sarmas tēvs. Ventspilī viņus izšķīra uz visiem laikiem – tēvs paguva izbraukt no Ventspils ostas, bet māte ar bērnu palikusi krastā… Pēc kara, kad sākās izsūtīšanas, lai no tām paglābtos, dzimtajās mājās nedrīkstēja atgriezties, tāpēc ģimene dzīvoja Usmā, Dundagā, Krāslavā, no kurienes atnāca uz Tukumu, kur Raiņa vidusskolā, arī aizritēja Sarmas skolas gadi.

Dzīvojot Dundagā, vecāmāte un māmuļa strādāja kolhozā. Sarmai vajadzēja kopā ar vecmāmiņu iet lauku darbos – ravēt bietes, ganīt govis, vākt sienu. Kad bija jābrauc ar zirgiem, piemēram, siena talkās – vienā galā vezumu uzkrāva, otrā izkrāva, bērni, protams, arī Sarma bija braucējos. Vajadzēja arī ar zirga grābekli grābt sienu. "Tā ir liela atbildība. Es tagad skatos uz šodienas mazajiem bērniem un domāju, vai es tiešām kaut kādam astoņus, deviņus gadus vecam bērnam dotu zirgu un zirga grābekli? Man šodien to darīt būtu bail. Bet mums deva…," domīgi saka Sarma.

Zirgs esot bijis tāds, ar kuru varēja aprunāties, uz kuru varēja paļauties, viņš bijis tik liels… un ar samtaino purnu bubinājis, saudzīgi paņemot no plaukstas cienastu… Kad Sarma sāka mācīties Raiņa Tukuma vidusskolā, viņa katru dienu gāja uz «Ezergaiļiem», kur bija jātnieku sporta bāze. Pie zirgiem citādi nevarēja, viņi savu jātnieku gaidīja katru dienu…

Sarma paguva arī dziedāt korī un kultūras nama ansamblī. Turklāt vēl arī nodarbojās ar radioamatierismu, piedalījās sacensībās. Pašlaik ar radioamatierismu vēl nodarbojoties Viktors Kļimovičs, kurš mācījies Raiņos vienu klasi pirms Sarmas un tagad esot Rīgas tehniskās universitātes pasniedzējs. Toreiz tas bijis liels brīnums un arī iespēja, dzīvojot aiz dzelzs priekškara, darīt pasauli plašāku, jo, lai apstiprinātu nodibinātos sakarus, no tām valstīm, ar kurām sakari tika nodibināti, saņēma kartiņas. Sarma atceras aizrautīgos radioamatieru atbalstītājus – skolotājus Kokinu, Kārkliņu, ar kuriem naktī kāpuši uz skolas jumta antenu grozīt… Sarmai vienmēr ir paticis loģiskais, it kā tikai vīriešiem raksturīgais prāta piegājiens, kas ļāvis visas lietas skaidrāk saredzēt, kaut gan Sarma pati ir ļoti emocionāls cilvēks.

Laivu būves konstruktore

Pēc vidusskolas Sarma mācījās Latvijas lauksaimniecības universitātē Mežtehnikas fakultātē koksnes tehnisko apstrādi. Pēc studijām strādāja sporta laivu rūpnīcā «Dzintars» par tehnoloģi. Uzņēmumā būvēja sporta laivas visai toreizējās PSRS izlasei un Sarmai darba gaitā nācās mācīties laivu būvniecību. Tas bijis interesanti. Tomēr tolaik bijis arī tā – pienākusi telegramma no Maskavas, ka jāizgatavo noteikta modeļa "dāņu laivas". Tas nozīmēja, ka vajadzēja špikot. "Braucam uz Maskavu, kur notika sacensības. Laivu ēlinga sargam aizveda polšu. Bija sagatavotas tādas mazas svina līstītes (25 vai vairāk), kuras uzlika laivai un noņēma apkārtmēru. Tad uzlika uz rasējamā papīra un uzkonstruēja to, ko no Maskavas bija pasūtījuši. Un mēs ieviesām laivas sērijveida ražošanā. Dāņi jau toreiz strādāja ar labām tehnoloģijām, mums jau nekā nebija, bija tikai planimetrs, kas uzmērīja, cik laiva izspiež ūdeni, bet pārējo noteica uz aci," darba gaitas laivu būvniecībā atceras Sarma. Kad pagājušā gadsimta 80. gados rūpnīca izputēja, tad Sarma strādāja galdniecības cehā zvejnieku kolhozā «Padomju zvejnieks».

Darbs ar cilvēkiem

Jautāta, kā vēlāk spējusi pārorientēties uz sociālo darbu, kas tomēr ir diezgan atšķirīgs no praktiskās darbošanās kokapstrādē, Sarma uzsver, ka darbs ar laivām faktiski jau arī esot bijis arī darbs ar cilvēku: "Sportists saka, ko viņš grib, mēs cenšamies to realizēt laivā, un, ja gala iznākums ir vēlamais, tas ir gan praktisks, gan gana emocionāls prieks par veiksmi."

Tāpat arī sociālajā darbā. Paveicies ar to, ka Sarma zinājusi angļu valodu un Labklājības ministrija aizsūtījusi viņu mācīties uz Stoholmu. Tomēr Sarma atzīst, ka sociālajā darbā nereti nācies būt kā graudam starp diviem dzirnakmeņiem – viens ir cilvēks un likums, kas cilvēku aizstāv, otrs ir pašvaldība un tās iespējas. Un ļoti svarīgs ir cilvēciskas faktors. "Šobrīd sociālie darbinieki visi ir izglītoti, visiem ir augstākās izglītības, viņu lēmums ir adekvāts mediķa, jurista vai jebkura cita izglītota cilvēka lēmumam, bet nezin kāpēc pašvaldībā sociālā darbinieka viedokli nereti nevēlas uzklausīt cilvēki, kas nav mācījušies sociālo darbu. Esmu mēģinājusi šo situāciju mainīt. Sadarbojos ar Gotlandes komūnu, stāstīju viņiem, kā pie mums ir. Viņi uzaicināja mūsu pašvaldību vadītājus, sociālo lietu komiteju pie sevis uz Gotlandi un tur izgājām cauri visai sociālās palīdzības sistēmai. Tāpēc es varu teikt, ka Tukuma rajonā pašvaldību vadītājiem šajā jomā vajadzētu būt zinošiem un saprotošiem."

Mazā gaismas pils – «Dzīvesprieks»

Sarma Upesleja ir bijusi arī iniciatore sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra «Dzīvesprieks» izveidošanai Vānē, tieši Sarma panākusi, ka šī asociācija ir mājvieta bāreņiem, ka palīdz viņiem iegūt izglītību, profesiju un uzsākt savu patstāvīgo dzīvi. Sarma panākusi, ka «Dzīvesprieks» saņem no Zviedrijas ilgstošu atbalstu, jo diemžēl no Latvijas atbalsts nav saņemts līdz pat šai dienai..

"Mēs visi mācāmies pieņemt lietas tādas, kādas tās ir. Tikko mēs to pieņemam, tad arī viss sāk izdoties… Tas ir process. Es arī vēl tagad eju tam cauri," par paveikto un šī brīža sajūtām saka Sarma.

Jautājām, vai pēc pietiekami garās pieredzes dažās sfērās, kādreiz būs iespējams teikt, ka es viss ir apjēgts un saprasts, pieņemts? Sarma atbild smiedamās: "Pēc reinkarnācijas teorijas iznāk – kad tā cilvēka muļķība beigsies, tad arī beigsies viņa inkarnēšanās uz zemes… Kamēr mēs šajā līmenī paliksim, nāksim un nāksim šurp….hm…. Un… es jau tam neiebilstu, man jau te tīri labi patīk… Galu galā, mēs taču neviens nezinām, kā tur riktīgi ir: vai viss izčib vai arī tā kvintesence no cilvēka aiziet kādās citās dimensijās… Pēc saviem piedzīvojumiem, es varu pateikt, ka laikam jau gan kaut kas tāds ir."

Šie vārdi liek atcerēties, kas Sarma taču Tukumā bijusi arī sēru cermoniju vadītāju. Emocionālam cilvēkam tas nav viegli, taču mamma Sarmu pārliecinājusi, ka cilvēkiem grūtā brīdi ir vajadzīgs atbalsts, ir jāvar noturēt savas asaras un pateikt to, ko katrs tuvinieks nevar, bet vēlētos pateikt savam mīļajam, no viņa atvadoties. "Un es šai darbā sastapos ar milzīgu mīlestību, jo man bija jāuzklausa tas, ko tuvinieki stāsta par saviem aizgājējiem. Daži saka, ka viņiem Latvija neko nenozīmē, ka nejūt saikni ar to… Man atbildība par savu zemi, saikne ar to saistās tieši ar tiem cilvēkiem, kas jau ir Aizsaulē, kas dzīvojuši, strādājuši, radījuši mūsu dzīves pamatu…," saka Sarma.

Izdzīvošanai – tautas gara gudrība

Bērnībā Sarmai nebija grāmatu, nebija rotaļlietu. Viņas mamma stāstījusi pasakas, zīmējusi stāstīto, kopā ar vecomammu dziedājušas tautas dziesmas. Ne reizi vien tautasdziesma palīdzēja tikt pāri rūgtumam, devusi spēku. "Kad aizeju uz mēģinājumu (Sarma darbojas folkloras kopā «Milzkalnieki»), atgūstu spēkus – tautas dziesmā ir pareizs ritms, sava svētība, katrs vārds ir pareizā vietā un katrs vārds darbojas kā maģija," uzskata Sarma.

Arī runājot par tautas dziedniecību, zālītēm, Sarma ir pārliecināta – tagad, dzīvojot laukos, pie viņas lieveņa nāk tieši tās zālītes, kas visvairāk nepieciešamas. No tām tad arī top tējas pašai un viesiem, kas šajās mājas mēdz būt kuplā lokā – bērni, mazbērni, vedekla, draugi. Pulciņš sanāk krietni liels, un mājās visiem atrodas vieta. Sarma ir gudra un nenogurstoša savstarpējo attiecību kopēja un spodrinātāja, tāpēc aizvien valda harmonija un saskaņa.

Dzeja virtuālajā vidē

Pēdējos gados pie Sarmas, kā viņa pati saka, bieži atnāk ciemos dzeja: "Vakaros man tā kā pašas no sevis sabirst skaistas rindas par dzīvi, tās vērtībām un atziņām. Esmu arī «draugos.lv». Man draugos ir daudz dzejas rakstītāju, mākslinieku fotogrāfu, mūziķu un citu interesantu cilvēku. Arī savu dzejas dienasgrāmatu esmu publicējusi internetā. Cilvēkiem dzeja ir vajadzīga. Viņi sūta viens otram arī citu dzejnieku darbus, un es atklāju, ka

latviešu dzejas labākie darbi dzīvo virtuālajā telpā. Tur ir Rainis, Čaks, Elksne – viss, kas Latvijā ir labākais. Es ne mūžam nevienam tik daudz neuzrakstītu rokrakstā. Atverot portālu, katru rītu man ir jau kādi 10 dzejoļi, ko lasīt.

Visu, ko esmu sarakstījusi, caur «draugiem» jau esmu atdevusi. Kam tagad vajag grāmatu? Kas var samaksāt tās izdošanu? Kas tagad to var nopirkt? No manas dzejas kādi trīs krājumiņi sanāktu. Varbūt kādreiz kaut ko izdošu arī grāmatas veidā, bet to rādīs laiks. Un vēl, man dzīvē ļoti svarīgi ir cilvēki, kurus esmu satikusi. Esmu veltījusi dzejoļus skolotājām Ludmilai Reimatei, Rasmai Valdmanei, Silvai Liepai, rosīgajai kultūras nama Dacītei… Viņas – sievietes, taču ir tās, kas mūs dzīvi virza un maina uz augšu."