No 1. līdz 3. aprīlim Tukuma slimnīcas zālē norisinājās Eiropas Komisijas Mūžizglītības programmas «Leonardo» atbalstīts projekts – praktiskās apmācības sabiedrības līdzdalībai, kurā iesaistījušās organizācijas no Lielbritānijas, Latvijas, Polijas un Turcijas. Latvijā šo projektu realizē biedrība «Pozitīvā doma». Projekta koordinatore Ieva Upesleja pastāstīja, ka semināra ideja ir apvienot 15 sabiedrības aktīvistus un apmācīt, kā dažādu problēmu risināšanā, lēmumu pieņemšanā, diskusijās iesaistīt sabiedrību.
I. Upesleja:
– Nākamais solis – šie aktīvisti tālākajā projekta posmā savas zināšanas nodos nākamajiem desmit cilvēkiem, tādējādi aktivizējot iespējami vairāk sabiedrības. Piemēram, cilvēku grupa vēlas panākt ātruma ierobežojumu kādā ceļa posmā. Mēs mācām, kā runāt ar pašvaldību, kā aptaujāt cilvēkus, kā organizēt diskusijas. Pats galvenais ir kopdarbība, sadarbība, spēja izmantot visas iespējas, lai iesaistītu mērķgrupu, kurai konkrēts pakalpojums ir nepieciešams. Jārēķinās, ka ne visi iedzīvotāji vēlas iesaistīties sapulcēs, tāpēc jāmēģina iesaistīt viņus dažādu pasākumu un citu aktivitāšu laikā.
I. Upesleja stāstīja, ka mācībās pārstāvētas dažādas nevalstiskās organizācijas, biedrības: «Māmiņu klubs», «Māmiņas bērnu labklājībai» no Lapmežciema, «Rats» no Jaunpils, skolu parlaments, «Diabēta biedrība», Pensionāru biedrība, Neredzīgo biedrība, Tukuma Dāmu klubs, «Daugavas vanagi», Invalīdu biedrība, represēto klubs «Atauga»; dalībnieki pārstāv dažādas vecuma grupas.
Sabiedrība vēlas, lai ir interesanti
Sarunā ar semināra vadītājām, organizācijas «Oake» pārstāvēm Vikiju Mureju un Elisoni Maklīnu, meklējām atbildi uz jautājumu, kā iesaistīt cilvēku, kas nemāk aizstāvēt savas idejas vai arī nav pārliecināts, ka spēs kaut ko mainīt.
– Kas jādara, lai cilvēku mudinātu saredzēt problēmas un iesaistīties to risināšanā?
– Vissvarīgākais cilvēku iesaistīšanā ir mērķis. Jums jābūt pārliecībai, ka cilvēki, kurus jūs iesaistāt, ir personīgi ieinteresēti kādas lietas risināšanā un zina, ka šīm darbībām būs iespaids uz viņu dzīvi. Šonedēļ mums bija ļoti daudz diskusiju par to, kā dažādu lēmumu pieņemšanā iesaistām invalīdus vai sabiedrību kopumā, īpaši, ja tie skar Tukumu vai Tukumam pieguļošo reģionu. Mēs stāstām par Anglijas pieredzi – kā dažādas sabiedrības grupas mācās viena otrai palīdzēt.
– Konkrēts piemērs – pašvaldība vēlas atļaut apbūvēt kādas mājas pagalmu; ir sabiedriskā apspriešana, uz kuru neviens iedzīvotājs neatnāk. Kad šajā vietā sāk strādāt tehnika, viņi iebilst, protestē, raksta vēstules, cīnās. Ko darīt, lai viņi būtu tikpat aktīvi apspriešanas procesā, kad vēl kaut ko var ietekmēt?
– Ir dažādi veidi, kā iesaistīt cilvēkus, piemēram, kādā zālē nolikt plakātus, izkārtnes, plāna modeļus, kādā laukumā vai tai pašā pagalmā izvietot telti, kurā ar maketu palīdzību uzskatāmi parādīt, kas tajā vietā varētu būt. Cilvēki iet garām un redz, ko pilsēta plāno un var izteikt savu patiku vai nepatiku. Un tas nav tā, kā nākt uz sapulci – viņi tam var pievērsties, kad ir laiks. Cilvēkus var uzrunāt garāmejot, piemēram, ejot uz veikalu. Tad ir iespēja savākt dažādus viedokļus.
– Varbūt šāds projekts jāizliek apskatei kādā veikalā, kur vairāk cilvēku?
– Jā, jo tas vairāk uzrunātu. Ir pieredze, ka publiskā vietā noliek lielu maketu un cilvēki paši, piemēram, ar karodziņiem norāda, ko gribētu, – rotaļlaukumus, zaļumus utt. Un tad, visu to apkopojot, pašvaldība zinātu, par kuru vietu ir pastiprināta cilvēku interese un ko viņi vēlas. Protams, tas ir pašu cilvēku kultūras un uzskatu jautājums, kā viņi šīs idejas pieņem, taču – jo vairāk darīs, jo vairāk iedzīvotāju iesaistīsies. Anglijā nepieciešamību piedalīties lēmumu pieņemšanā jau uzskata par ikdienas.
– Kam tas jāorganizē – pašvaldībai, nevalstiskajām organizācijām?
– To var darīt pašvaldība, bet iesaistīties var arī brīvprātīgo grupas. Svarīgi, lai būtu atgriezeniskā saite. Ja ir kāds plāns un cilvēki nāk ar saviem ierosinājumiem, vajag publicēt, cik daudz cilvēku teikuši vienu un cik daudz – ko citu. Un kāds galu galā ir risinājums, jo tad cilvēki redz, ka viņus kāds uzklausa.
– Kā jūs pārliecināt cilvēkus, ka ir vērts problēmu risināt un ka viņu uzklausīs?
– Daudzi cilvēki patiešam ir ļoti ciniski. Bet, pat ja nav sasniegts tas rezultāts, ko vēlējāties, vismaz būsiet centušies. Galu galā tā vara – izlemt vai neizlemt kādu jautājumu, likt kādam kaut ko darīt vai nelikt – pieder cilvēkiem. Jūs, piedāvājot procesā iesaistīties, šo izvēli radāt. Jo vairāk cilvēki redzēs, ka viņus uzklausa, jo vairāk gribēs iesaistīties.
– Vēl viens piemērs – mums aug 40 koki, bet 12 vēlas nocirst, lai tajā vietā uzceltu veikalu. Pašvaldība saka, ka viss ir pareizi. Ko lai dara cilvēks, kurš grib iebilst? Vai vispār ir vērts iebilst?
– Vienmēr ir vērts mēģināt iesaistīties! Arī Anglijā notiek līdzīgi, un parasti tad ir daži aktīvisti, kas staigā apkārt ar petīciju, vāc parakstus; tad sabiedrība var teikt, ka ir, piemēram, 500 cilvēku, kas pret šādu rīcību iebilst. Dažreiz viņus arī uzklausa.
– Vai vienmēr likums ir sabiedrības, šo aktīvistu pusē?
– Anglijā ir ļoti stingri plānošanas likumi, kas nosaka, kurā vietā drīkst būvēt ēkas, turklāt tas tiek publiski apspriests. Tiek veikta sabiedrības aptauja, kurā neatkarīgi eksperti uzklausa sabiedrības viedokli. Šī procesa laikā visi "par" un "pret" tiek izsvērti.
– Arī pie mums apspriež šos plānus, bet nereti cilvēkiem nav zināšanu par to, kas katrā vietā pēc plāna būs.
– Līdzīgas problēmas ir arī pie mums, tikai cilvēki varbūt kļuvuši aktīvāki un spēj vairāk interesēties. Turklāt šiem plāniem jābūt uzskatāmiem, skaidriem, vienkāršiem, piemēram, ar lieliem modeļiem, zīmējumiem, lai cilvēkiem ir skaidrs. Mēs daudz runājam par plānošanu, kurā dažādas sabiedrības grupas sanāk kopā un runā, kas pilsētā vai ciematā būtu uzlabojams vai darāms citādāk. Un aizvien vairāk plānotāji uzklausa šos ieteikumus un realizē. Pirms viņi nāk ar gatavu plānu, tiek noskaidroti viedokļi un tikai pēc tam veidots gatavs plāns. Un viņiem jau iepriekš ir zināms, ko sabiedrība grib. Arī nacionālā valdība saka, ka vietējām pašvaldībām vairāk jāieklausās sabiedrībā.
– Pēc smagas darba dienas cilvēks parasti nevēlas ne par ko citu domāt. Tātad jāmāk pie šīm durvīm pieklauvēt un cilvēku mudināt iesaistīties to lēmumu pieņemšanā, kas nereti attiecas uz viņu pašu.
– Visur pasaulē ir vienas un tās pašas problēmas, un cilvēki nav aktīvi. Valdību ievēl 60% sabiedrības, bet vietējās pašvaldības – 35%.
Uzskatām, ka labs veids, kā cilvēkus iesaistīt, ir rīkot dažādus festivālus un pasākumus, un tieši to laikā var pievērst uzmanību kādai problēmai. Piemēram, runāt ar cilvēkiem klubos – dārznieku, vēstures, mūzikas, jauno māmiņu, pensionāru, kur cilvēki satiekas un kaut ko dara kopā. Jo iet uz sapulcēm ir ļoti garlaicīgi, cilvēki grib darīt kaut ko aizraujošu. Un tas ir veids, kā jūs izstrādājat savu sadarbības tīklu un kā jūs šos cilvēkus uzrunājat.
