Cilvēkus, kuru darbs vai intereses saistās ar mūziku, ik pa laikam ar kaut ko jaunu, nebijušu iepriecina un patīkami pārsteidz mūsu novadniece – pianiste un ērģelniece – Santa Jākobsone. Viņas sievišķīgi smalkā, izjustā klavierspēle, neprastais, rūpīgi piemeklētais repertuārs tukumnieku vidū radījis savu stabilu mākslinieces pielūdzēju loku… Taču šoreiz Santa mūs pārsteidz ar ko pilnīgi negaidītu: viņa uz Tukumu atvedusi… spoku!
Par to, kā tas sākās un kā varētu beigties, – mūsu saruna ar pašu šī projekta autori Santu Jākobsoni:
– Tātad,- kā radās ideja mēmajam brīvdabas kino «Cits operas spoks»?
– Reiz, kad Latvijā un mūsmājās, Tukumā, viesojās mans bijušais kursa biedrs un labs draugs Andrejs Streļājevs, pastaigājoties pa parku, stāvējām augšā, kalnā aiz Durbes estrādes skatītāju solu rindām, un spriedām, ka šī ir tik skaista vieta un ka tik maz te kas notiek… Atcerējāmies, kā senāk, mūsu bērnības laikos, Latvijā bija populāras nakts kino izrādes brīvā dabā… Un Andrejs, kura aizraušanās ir mēmais kino, ieminējās, ka te varētu atvest un izrādīt pagājušā gadsimta sākuma šausmu filmu «Operas spoks». Tas būtu kas neparasts! Un tagad, lūk, šis projekts ir īstenojies – senais spoks ir ceļā pie tukumniekiem.
– Nezinātājam var šķist visai eksotiski: filmas pavadījumu Tukumā spēlēs… amerikāņu pianists! Jūs jau sacījāt, ka A. Streļājevs ir kursabiedrs, taču mūsu lasītājiem būtu interesanti uzzināt nedaudz vairāk par viņu!
– Andrejs ir dzimis 1979. gadā Rīgā. Sešu gadu vecumā sācis apgūt klavierspēli Siguldas Mūzikas skolā. Pēc tam mācījies Emīla Dārziņa Mūzikas skolā, arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur 2001. gadā absolvēja profesora Arņa Zandmaņa klavieru klasi. Ērģeļu spēli sācis apgūt jau skolas laikā Vitas Kalnciemas vadībā kā otro specialitāti – Mūzikas akadēmijā. 2002. gadā Andrejs pārcēlās uz dzīvi Kanādā, kur Toronto Universitātē 2005. gadā ieguva ērģeļspēles maģistra grādu, bet 2006. gadā – arī diplomu klavesīna spēlē. 2007. gada rudenī viņš uzsāka studijas Toronto Universitātes doktorantūrā. Dzīvojot Kanādā, Andrejs aktīvi koncertē kā pianists un ērģelnieks, sadarbojas ar solistiem un koriem, piedalās konkursos un festivālos. 2003. gadā viņš ieguva pirmo prēmiju Canadian Music Competitions ērģeļu kategorijā, 2004. gadā – otro vietu Toronto Centra Jauno ērģelnieku konkursā.
Andrejam ir nodibinājušies kontakti arī ar Toronto latviešu sabiedrību. Viņam bija gods piedalīties Jāņa Kalniņa un Jāņa Norviļa simtgadei veltītajos koncertos, kā arī XII Latviešu Dziesmu svētkos Kanādā.
Pašlaik Andrejs dzīvo Toronto piepilsētā Oakville, kur strādā par ērģelnieku Anglikāņu baznīcā, kā arī par koncertmeistaru Toronto universitātes Mūzikas fakultātē un Karaliskajā Deju akadēmijā. Brīvajā laikā viņam patīk ceļot pa Kanādas plašumiem un strādāt, noformējot mēmo filmu muzikālo pavadījumu.
– Tamlīdzīgs projekts Latvijā tiek realizēts pirmoreiz, tāpēc nebūs lieki vēlreiz atgādināt, ko tad redzēsim.
– Šī iedeja aizrāva ne tikai mani un Andreju! Sadarboties piekrita arī vairāki citi mākslinieki: Latvijas Nacionālās operas solisti Evita Raituma (soprāns), Krišjānis Norvelis (bass), sitaminstrumentu virtuozs Rihards Zaļupe, atsaucās arī Tukuma rajona skolotāju koris «Vanema» un tā diriģents Aigars Meri… Zinu, ka koris jau ilgi un rūpīgi gatavo repertuāru šai kino naktij.
– Pastāstiet, lūdzu, mazliet vairāk par pašu filmu! «Operas spoks» daudziem asociējas ar daudzkārt vēlāk uzņemto mākslas filmu, ar brīnišķīgo Endrjū Loida – Vēbera mūziku…
– Filma, ko redzēs tukumnieki, ir uzņemta 1925. gadā, un to uzņēmis aktieris un kino režisors Džuliāns Ruperts. Tā laika žurnālistu un kritiķu vērtējums bijis: "Mūslaiku kinematogrāfa izcilākā šausmu filma"… Filmas pirmizrāde notika 1925. gadā Losandželosā ar koncertorķestra piedalīšanos, kas spēlēja Jozefa Karla Breila mūziku, kā arī mūzikas fragmentus no Karla Guno operas «Fausts».
Mūsu projektam dots nosaukums «Cits operas spoks» – gan kā jau zināmā operas spoka otra versija, gan arī savdabīgā muzikālā noformējuma dēļ. Filmas sižets jau zināmais: cilvēku attiecības operā uz dzīvē. Darbības laiks – 1890. gads Parīzē. Filmas darbība sākas ar jaunas sezonas atklāšanu Parīzes operā, ar Guno «Fausta» uzvedumu, kurā visi grib dzirdēt skaistās Kristīnes balsi… Nav viegli uzlecošajai zvaigznei, un grūti pateikt, vai operas spoka kaislīgā mīlestība pret Kristīni viņai vairāk palīdz vai sarežģī šo ceļu uz atzinību un slavu…
Kamēr pati filmu nebiju redzējusi, domāju: sak, ar ko gan mūsdienu daudz pieredzējušo skatītāju var pārsteigt tāds sens gabals! Bet, kad ieraudzīju titullomas atveidotāju Lonu Čeiniju…
– …bija jāsāk baidīties?
– Bija, bija jābaidās! Un arī tukumniekiem, skatoties šo filmu, būs jābaidās (Santa šķelmīgi pasmaida)! Jo Lons Čeinijs ir patiesi izcils amerikāņu kinoaktieris! "Cilvēks ar tūkstoš sejām", kā viņu tolaik dēvēja kino kritiķi. Viņa vecāki bija kurlmēmi, tāpēc viņš jau agrā bērnībā pārvaldīja mīmikas un žestu valodu, labi pazina atstumto cilvēku sāpes. Viņš kļuva par pirmo šausmu filmu zvaigzni, bet visdziļākās lomas – Kvazimodo «Parīzes Dievmātes katedrālē» un šī loma «Operas spokā». Viņam bijušas galvenās lomas filmās «Olivers Tvists», «Ārpus likuma», «Ēnas» un «Šoks».
