Šoreiz,14. jūnijā, komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, kuru atceramies ar skumjām un dziļu sāpi, raudāja arī debess. Klusi un vienmērīgi kā asaras krita lielas lietus lāses… Taču tas netraucēja piemiņas vietās pulcēties gan ļaudīm, kuri pārcietuši skarbos izsūtījuma gadus svešumā, atgriezušies Dzimtenē un šo dienu no atmiņas neizdzēsīs mūžīgi, gan arī pārējiem, kuru dzimtas paaudzēs šos skarbos pārinodarījumus neaizmirsīs nekad.
Kā ik gadus Kandavas novada ļaudis kopīgi dodas uz piemiņas vietu Kandavas stacijā, no kurienes toreiz, 1941. gada jūnijā aizripoja restotie lopu vagoni ar simtiem un tūkstošiem nevainīgu cilvēku prom no Dzimtenes uz austrumiem. Kopumā izsūtījumam nolemti bija 15 000 nevainīgu cilvēku, viņu vidū aptuveni 4000 bērnu, jaunāki par 16 gadiem, kuri brutāli izrauti no ikdienas gaitām bija spiesti doties svešumā. Kāpēc? Par ko? Patiesās atbildes uz šiem jautājumiem ilgi palika neatbildētas. Daudzu mūsu tautiešu dzīve tā arī izbeidzās svešumā. Viņi, grūtības pārcietušie tautieši, kuriem liktenis bija vēlīgs, dodot iespēju vēlāk atgriezties Dzimtenē, sevī joprojām jūtas stipri un nebaidās grūtību. Tālab viņi, kaut arī ar katru gadu paši paliek fiziski mazāk, allaž piemiņas brīžos cenšas pabūt kopā, pakavēties atmiņās pāršķirstīt skaudrās atmiņu lappuses. Šogad, novada Represēto apvienības vadītāja un muzeja darbinieču rosināti, piemiņas pasākuma dalībnieki devās arī uz Zanti, kur viesus sirsnīgi sagaidīja, uzrunāja un uzņēma pagasta vadītāja Silvija Tiltiņa. Žēl gan, ka ļaužu pirmajā, kaut arī skumjajā tikšanās reizē Zantē, kura, īstenojot teritoriālo reformu nākošgad papildinās Kandavas novada sastāvu, izpalika atbilstošais uzmanības pierādījums un klātbūtne no Kandavas pašvaldības amatpersonu puses. Pēc svinīga un ziedu nolikšanas pie piemiņas akmens, visi, Ilgvara Bruča aicināti ar interesi aplūkoja viņa izloloto un radīto Kurzemes cietokšņa muzeju, kā arī pakavējās kopīgās atmiņās.
Būtu ļoti labi,ja šī sēru diena būtu viena vislatvijas sēru diena.Tas pats 17. jūnijs,kas bija visu nelaimju sākums. Citādi,tas izskatās pēc vienas nepārtrauktas sērošanas,kas skar tikai pašus izsūtītos. Citi atklāti priecājas Jūrmalas Dzintara zālē.Ir brīži,kad paši latvieši nezin atbildēt, kāpēc atkal ir izkārti karogi sēu noformējumā.
Brīžiem liekas,ka kāds speciāli ir saskaldījis šo lielo Latvijas sāpi trīs mazās,lai tas neizskanētu,lai to nejustu,palaistu gar ausīm.
8. marts,1. maijs,4.maijs ir tikai viens. Arī traģēdijas diena ir jāzin visai Latvijai,tai nopietni jāgatavojas. Un šajā dienā ir jāstāsta par šiem četriem viļņiem. 17.jūnijs -okupācijas diena,14.jūnijs -genocīds,25.marts-genocīds,7.decembris-genocīds. Un tad vēl jāizkar sēra karogi 4jūlijā-ebrēju genocīda piemiņas dienā.
Es redzu vīziju,ka 17.jūnijā ir Vislatvijas sēru diena,kur skaidro par visiem šiem trī viļņiem. Tad 22.jūnija Varoņu piemiņas diena ar lielo parādi.Tas būtu daudz iespaidīgāk un loģiskāk .Šāds izkārtojums negrautu nācijas jaunās paaudzes psihi un cīņas garu. Novembra svētkos es atstātu tikai 11.novembra parādi. 18.novembrī pietiktu ar svinīgām sēdēm un ballēm.
Šajā versijā mēs -latvieši neizskatītos pēc sērojošu vergu nācijas,kura nepārtraukti raud par savu vājumu.
”Šajā versijā mēs -latvieši neizskatītos pēc sērojošu vergu nācijas, kura nepārtraukti raud par savu vājumu.”
Šim vajadzētu būt pēdējam, bet tomēr sākšu ar to. Es saprotu savādāk to. Kaut kādi vīzdegunīgi politologi mums no tv ekrāniem skaidro, ka mēs pārāk daudz sērojam. Muļķības!!!
Es saprotu to kā īstāko vēstures nozīmi. Skaties pagātnē, kad ej nākotnē! Kāpēc? Tāpēc, ka mums katram, kas dzīvo šodien un aug šai sabiedrībā ir jāatceras, ka 2. pas. k. mēs zaudējām vairāk kā 1/3 savas valsts iedzīvotāju un 75% savas inteliģences. Pēc tam nāca vēl represijas un citi grūti pārbaudījumi. Mums ir jāsaprot, ka mums ir jāstrādā ar dubultu centību, dubultu sparu, lai aizpildītu šo lielo robu, ko izsitis liktenis un svešas varas.
Par to vergu nāciju es tevi nesapratu. Nav vergu nāciju, jo nācija ir tauta, kas ir sasniegusi tādu organizētības pakāpi un pašapziņas līmeni, ka izveidojusi savu valsti. Ja mēs būtu vergu nācvija, tad mēs nekad neizveidotu savu valsti, jo vergiem nav ne pašapziņas, ne spara….
”Tas pats 17. jūnijs, kas bija visu nelaimju sākums.”
Nu 1940. gadā mums vairs nebija cerību pretoties, 1939. gadā vēl varējām rīkoties un kā somi cīnīties, kaut arī mūsu kārtis bija sliktākas kā somiem.
”Citādi, tas izskatās pēc vienas nepārtrauktas sērošanas, kas skar tikai pašus izsūtītos.”
Nu man nav izsūtīto šais dienās(14. jūnijs vai 25. marts), bet es tāpat pieminu šos cilvēkus un pieminu savus radus, kas tika izsūtīti krietni agrāk.
”Ir brīži, kad paši latvieši nezin atbildēt, kāpēc atkal ir izkārti karogi sēru noformējumā.”
Nu un, vai tā nav daudzās valstīs? Es domāju, ka tur vairāk atkarīgs no valsts, bet šādi indivīdi būs vienmēr un visur.
”Es redzu vīziju, ka 17.jūnijā ir Vislatvijas sēru diena, kur skaidro par visiem šiem trīs viļņiem.”
Tad nebūs iemesla atcerēties tos, kas tika izsūtīti. Tomēr, 14. maijs bija tas, kādēļ to gadu sauc par Baigo gadu! Nekad Latvija nebija pieredzējusi, ka tik īsā laika sprīdī tiktu izsūtīts tāds daudzums cilvēku. Šis datums bija tas, kas salauza daudzus, kas 17. jūnijā domāja, ka atnākusi cita vara un varbūt nebūs tik slikti, varbūt tas uz labu. Tur radās tie cilvēki, kas 1941. gadā atriebās padomju līdzskrējējiem un varmākām, tie, kas brīvprātīgi devās uz fronti, lai atriebtos par tām mocībām, kas skāra latviešu tautu.
25. marts salauza pretošanos, salauza gribu un zemniecības mugurkaulu, tas nav kaut kāds datums, bet ar šo beidzās partizānu kustība, ar to beidzās pēdējās cerības gan uz iespējām, ka padomju vara tomēr nebūs tik nežēlīgi, gan cerības uz to, ka brīvību mēs vēl varam atgūt visai drīz.
Tās ir vienlīdz svarīgas dienas.
Ebreju genocīda dienu gan vajadzētu pārdēvēt par dienu, kad tiek pieminēti visi, kas cieta no nacistisko okupantu represijās. 120 000 ebreju tika iznīcināti, gan arī 15 000 latviešu. Bet vēl daudzu likteņi tika samalti lielajās dzirnās.
”Tad 22.jūnija Varoņu piemiņas diena ar lielo parādi. Tas būtu daudz iespaidīgāk un loģiskāk ”
Tā ir diena, kas veltīta Brīvības cīņām. Un tikai. 11. novembrī nepiemin tikai tos, kas cīnījās Brīvības cīņās, bet visus latviešu karavīrus neatkarīgi no tā kādā armijā tie cīnījās!!!
Kā lai to ņem! Paprasi kauč vienam sīkpirdim skolā kaut ko par Latvijas vēsturi –mik mik mē …nejēdz pat atbildēt!!!
Tās sāpes ko skaudri izjutuši mūsu senči –to mēs neviens nevaram tā pa īstam sajust. Domāju, ka tie kas vēlas atcerēties šīs dienas vienkārši ir jāciena un viss! Neviens taču ar varu netiek dzīts uz piemiņas pasākumiem u.tt. Tā taču brīva izvēle.
Pateicoties mūsu valsts vēsturei kuras priekšgalā ir mūsu senču pārdzivotais, izcīnītais, tādēļ šodien salīdzinoši dzīvojam daudz maz civilizētu dzīvi.
Mums cerams nekas tāds nebūs jāpiedzīvo…
Man negribas bārstīt kaut kādu demagoģiju, bet domāju, ka mums ir jāciena savas valsts vēsture un valsts kā tāda.
Laikam jau ir aizmirsušies skaudrie janvāra notikumi pirms kāda zināma laika, kad skrējām un vienoti pastāvejām par sevi.
Es tai laikā biju vēl bērns un atminos kā skolotājas pavadibā sūtijām pateicibas kartites tiem cilvēkiem kas Rīgā uz bruģi sala nost….
Jau sen ir zināms, ka tauta, kas neatceras savu vēsturi ir nolemta atkārtot tās smagās dienas. Tāpēc jebkura runa par aizmiršanu ir nepieļaujama. Tas nebūt nenozīmē ne vergu tautu, ne ko citu. Pa mūsu mugurām ar sūdainiem zābakiem tatāri nav kāpuši zirgos un mūsu senči, kurus tagad sauc par vergiem, vergoja mazāk, nekā tajā laikā vergoja vācieši, itāļi, franči vai krievi. Tas, ka jaunatnei nemāca vēsturi un tā daudz ko nezina, ir varas nopelns, tāpēc tā ir pretlatviska un prettautiska vara. Līgo un āmen!