Runas par vienlīdzību augstos vecāku pabalstus neskars

Pieaugot bezdarbam, mazāk naudas arī pabalstiem. Valsts sociālais budžets šogad «apcirpts» par 216 miljoniem latu, un Labklājības ministrija ir grūtas izvēles priekšā – ko un kam atņemt? Īpaši asas diskusijas izraisījusi iecere samazināt vecāku (ģiemenes) pabalstus par 25%. Lai apzinātu sabiedrisko organizāciju un speciālistu viedokļus šajā jautājumā, 19. februārī Labklājības ministrija rīkoja publisku diskusiju «Valsts pabalsts = ģimenes pamats?», ko vadīja žurnaliste Daina Jāņkalne.

Uzreiz jāteic – diskusija nebija auglīga. Secinājumi tās noslēgumā bija tikpat izplūduši, kā uzstādījums. Dalībnieki tā arī nenonāca līdz jautājumam, uz ko vedināja viedokļu polarizēšanās: kā labāk – grūtos laikos atbalstīt stipros (tos, kas prot pelnīt) vai vājos (neveiksminiekus)? Pasaules attīstītās valstis sliecas izlīdzināt sociālo neviendabību, mēs, vismaz spriežot pēc diskusijas,- nespējam atzīt, cik maz mums rūp trūcīgo problēmas. Pat tad, ja runa par bērniem…

Jo vairāk sieviešu, jo vairāk bērnu

Īsumā par diskusiju: labklājības ministre Iveta Purne (ZZS) aicināja aicināja uz problēmām paraudzīties plašāk:

– Šis ir smags un grūts nepopulāru lēmumu pieņemšanas laiks. Latvijas sabiedrībai ir vairāki nopietni izaicinājumi – gan emigrācija, gan novecošana; sabiedrības noslāņošanās un atšķirīgās vērtību prioritātes. Kā šajos apstākļos turpināt veidot valsts un cilvēku attīstībai atbilstošu sociālo politiku? Kā nodrošināt ilgtspējīgu attīstību un labu dzīvi arī nākamajām paaudzēm?

Ko tad garantē valsts sociālā apdrošināšana? Noteiktu ienākumu aizvietojumu līmeni, zaudējot darba ienākumus. Tā ir pamatbūtība – atbalstīt cilvēku, viņam aizejot pensijā, iegūstot invaliditāti, saslimstot, zaudējot darbu un tamlīdzīgi. Pēdējos gados sociālās apdrošināšanas sistēmā ir nemitīgi kaut kas likts klāt – iespējams, ne gluži pamatoti. Jautājums – cik pamatoti bijuši pabalsti, kas domāti ģimenēm ar bērniem? Vai mums šis slogs jāsaglabā vai tomēr akcenti jāmaina uz citu pusi?

LM Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Jana Muižniece bija sagatavojusi prezentāciju par to, kā dzimstību ietekmē esošā pabalstu sistēma:

– 1987. gadā bija visaugstākais jaundzimušo skaits – 32 000, kas līdz šodienai nav pārsniegts. Kas tam par iemeslu? Tajā laikā pieauga jaunu un darbaspējīgu cilvēku skaits (līdzīga tendence bija 2000. gadā) un atbilstoši arī sociālā budžeta apjoms. 80. gados vidēji uz katru sievieti bija 2,2 bērni, 2007. gadā – vairs tikai 1,4. Jājautā – kas īsti ietekmē dzimstību? Demogrāfiskā līkne skaidri parāda, ka 80. gados viens no galvenajiem faktoriem augstai dzimstībai bija liels sieviešu skaits reproduktīvā vecumā. Šī sakarība – jo vairāk sieviešu, jo vairāk bērnu, ir pierādīta vairāku gadu desmitu garumā. Tomēr 2005. gadā, neraugoties uz sieviešu skaita samazināšanos, dzimstība pieauga – zīmīgi, bet tajā laikā bija ļoti straujš iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums.

Runājot par valsts pabalstu sistēmu, secinājumi ir visai interesanti – 80. gados tika ieviesti papildu pabalsti, lai veicinātu dzimstību. Maternitātes pabalsti ir bijuši visos laikos, tāpat arī bērnu piedzimšanas pabalsts; bērnu kopšanas pabalstu 80. gados izmaksāja tikai tad, ja māte atradās bērna kopšanas atvaļinājumā; tolaik nebija ģimenes pabalsta, kāds ir šodien, toties bija bērnu audzināšanas pabalsts maznodrošinātām ģimenēm, pabalsti daudzbērnu ģimenēm un vientuļajām mātēm. Grūti gan salīdzināt rubļus ar latiem, tomēr 80. gados vidējais valsts atbalsts ģiemenei ar diviem bērniem bija 35,4% apmērā no ģimenes ienākumiem, bet šodien – 52,4%…

Jaunā bērnu kopšanas pabalstu sistēma (pārējot no konkrētas summas izmaksas uz no ienākumiem atkarīgas summas izmaksu) tika ieviesta 2008. gadā. Viens no iemesliem bija veicināt dzimstību, otrs – lai nemazinātos ienākumi vecākam, kas devies bērna kopšanas atvaļinājumā. Mēs labi zinām, kā šis jautājums attīstījās – bija divi Satversmes Tiesas spriedumi, un rezultāts ir tāds, ka šobrīd pabalstu var saņemt arī tie vecāki, kas bērna kopšanas atvaļinājuma laikā strādā pilnu darba laiku. Ko vēsta statistika? Pagājušā gada beigās 50% no vecākiem, kas šo pabalstu saņēma, turpināja strādāt; 82% no tiem – vīrieši; savukārt no nestrādājošiem vecākiem lielākoties šo pabalstu saņēma sievietes. Sekas nav iepriecinošas – ģimenēs, kur pabalstu saņēma tēvs (jo viņam lielāka alga), nereti ne mātei, ne bērnam šī nauda nemaz netika. Jāņem vērā, ka sieviete šajā laikā nevarēja saņemt ne bezdarbnieka pabalstu, ne arī pensijas apdrošināšanu…

Uz citu Eiropas valstu fona Latvija ir vienīgā valsts, kas bērnu kopšanas pabalstu izmaksā, ļaujot vecākam strādāt pilnu darba laiku. Igaunijā un Lietuvā strikti noteikts – bērna kopšanas pabalstu strādājot nevar saņemt (tā ir arī Somijā un Zviedrijā). Apmēram puse Eiropas valstu šo pabalstu ir noteikušas kā noteiktu summu, bet otra daļa – atkarībā no personas iepriekšējiem ienākumiem. Baltijas valstīs šo pabalstu var saņemt jebkurš no abiem vecākiem; ziemeļvalstīs – noteiktu laiku vispirms māte, pēc tam tēvs (vai otrādi). Interesanti, bet augstāka dzimstība novērota tajās Eiropas valstīs, kur ir augsta sieviešu nodarbinātība. Tas nozīmē, ka drošai videi ir daudz lielāka nozīme nekā dažādiem pabalstiem.

Par citiem vienlīdzīgākie?

Swedbank sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš:

– Kas nestrādā, tam nebūs ēst – ļoti pareizs princips, taču situācijā, kad īsti nav iespējams atrast darbu, vajadzētu padomāt, kā pasargāt ģimenes no galējām krīzes situācijām…

Atmiņā "peld" pētījums, ka vislabāk dzimstību veicina pasākumi, kas atļauj savienot bērna audzināšanu ar darbu (vēlāk gan eksperts izteica pieņēmumu, ka vislabāk dzimstību veicinātu vecuma pensiju atcelšana…). Labākais piemērs ir Francija, kur uz vienu sievieti ir 3 bērni. Šobrīd Rietumeiropā pensionāri saņem labas pensijas, un var saprast, kāpēc tas tā – pensionāriem ir balsstiesības, bet bērniem nav. Dzimstības veicināšana ir politiski "mīksts" mērķis, tieši tāpēc, ka bērniem nav balsstiesību; ar to nevajadzētu aizrauties. Latvijā lielu pabalstu maksāšana labi nodrošinātiem cilvēkiem, būtībā vairs nav sociālā politika, bet cilvēku uzpirkšana, lai viņi radītu bērnus.

LU Socioloģijas nodaļas docente Aivita Putniņa:

– Atšķirībā no Eiropas valstīm, kam izdevies dzimstību kāpināt, mums ir tikai vispārīgs dzimstības veicināšanas mērķis nacionālās ideoloģijas mērcē. Latvijā par šo tēmu nav bijis nopietna dialoga – tikai populistika. Politiķi ir izvēlējušies tradicionālo modeli, kad māte ar bērnu gadu sēž mājās, bet vīrs ir ģimenes apgādnieks. Problēma tā, ka Latvijā šāds modelis īsti nestrādā un veicina nevienlīdzību – strādājošie vecāki saņem lielāku atbalstu, nekā nestrādājošie. Satversmes Tiesā diskusijās ar Saeimas pārstāvjiem nonācām pat līdz kurioziem: deputāti uzsvēra, ka mātes strādāšana var nelabvēlīgi ietekmēt bērna attīstību, bet, kad vaicājām, vai bērna attīstību neietekmē tas, ka vientuļai mātei jāpārtiek no Ls 56 mēnesī, tad advokāti atbildēja: "Ja iepriekš varēja izdzīvot, tad varēs arī pēc bērna piedzimšanas."

Mums nav skaidri noformulēts mērķis, kā īsti veicināsim dzimstību, un efekts ir visai neparasts – pabalstu ir maz, tāpēc bērna kopšanas pabalstu ģimenē saņem tas, kurš vairāk pelna (visbiežāk – vīrs), bet sieva paliek bez sociālām garantijām. Un rezultātā nonākam atpakaļ pie tradicionālā, politiķiem mīļā modeļa. Diemžēl notiek tā, ka ekonomisku pārmaiņu laikā ģimenes ar bērniem ir visneaizsargātākās; turklāt paveicas nevis lielo pabalstu saņēmējiem, bet tiem, kam izdodas sarunāt vietu bērnudārzā…

Ministru prezidenta padomnieks sociālajos jautājumos Pēteris Leiškalns: – Arī pensionāri taču strādā – vai tāpēc viņiem tiek atņemta pensija? Persona, kas bērna kopšanas laikā strādā un nesaņem pabalstu, tiek dubulti diskriminēta, jo, pirmkārt, nesaņem pabalstu; otrkārt – vēl maksā nodokļus, lai pabalstu varētu saņemt persona, kas audzina bērnu un nodokļus nemaksā!

Vēl viens svarīgs jautājums ir drošība par darbu rītdien – jāatbalsta tie cilvēki, kas var savienot darbu ar bērnu audzināšanu! Tāpat, manuprāt, nav pareizi, ka sieviete pirmsdzemdību atvaļinājumā nesaņem nekādu sociālo atbalstu, lai gan izdevumi tāpat ir lieli… Mums jādomā, kas mums pelnīs pensijas? No tā nekur nevaram aiziet.

LU Statistikas un demogrāfijas katedras profesors Juris Krūmiņš:

– Vajag runāt nevis par valsts pabalstu, bet atbalstu – piemēram, pirmskolas vecuma bērnus, ko vecāki nevar uzturēt, vajadzētu uz laiku nodot audžuģimenēs. LU ir izveidojusi Bērnu istabu, kur studentiem atstāt bērnus lekciju laikā…

Demogrāfe Pārsla Eglīte:

– Ilgus gadus nodarbodamās ar šīm tēmām, varu pilnīgi droši apgalvot – mātēm ir jānodrošina iespēja strādāt, kad viņas to grib; otrs, bērni nedrīkst būt diskriminēti. Pabalstu nedrīkst ietekmēt tas, vai māte ir gājusi reģistrēties līdz 12 grūtniecības nedēļai vai nē. Tagad, kad maksā vecāku pabalstu, visi bērni vairs nav vienlīdzīgi – tie vecāki, kas labi pelna, pēc Orvela ir vienlīdzīgāki nevis par kaut kādām nepilnvērtīgām ģimenēm, bet virkni cilvēku, kas strādā valsts budžeta nozarēs par minimālo algu.Par kādu sociālo taisnīgumu var būt runa? Pareizāk būtu minimālo pabalsta summu vairākkārt paaugstināt, bet maksāt visiem vienādu summu!

Rūta Kestnere no LU Statistikas un demogrāfijas katedras:

– Jebkurš pabalsts ir tikai līdzeklis kopējās sociālās politikas mērķu sasniegšanai, un ikvienā valstī viens no šīs politikas mērķiem ir sociālās kohēzijas nodrošināšana sabiedrībā un sociālās noslāņošanās mazināšana. Šajā gadījumā mēs nevaram runāt par to, ka ar šo vecāku pabalstu kaut kādā veidā tiktu mazināta sabiedrības sociālā noslāņošanās. Gluži otrādi – šis pabalsts ir klaji labvēlīgs iedzīvotājiem ar augstiem ienākumiem. Vai tas būtu jāveicina?

Māmiņu kluba pārstāve Sandija Salaka:

– Pēc paziņojuma, ka varētu tikt samazināts vecāku pabalsts, saņēmām tūkstošiem vēstuļu, ka daudzas ģimenes tiešām nonāks bezizejas priekšā, ja šis pabalsts tiks samazināts. Jā, ir neliels procents vecāku, kas pirmajā gadā saņem šos pāris tūkstošus, taču tas lielākoties tikai palīdz nomaksāt dzīvokļa vai mājas kredītu. To nevar uztvert par biznesu, un galu galā bērnam taču ir vajadzīgi jauki apstākļi – kāpēc viņš nevarētu dzīvot skaistā mājā vai dzīvoklī? Mūsu veiktajā aptaujā, kurā piedalījās 900 vecāki no visas Latvijas, vaicājām, kāpēc viņi izmanto iespēju gan saņemt pabalstu, gan strādāt. Lielākoties atbildes bija šādas: "Lai iekrātu auklītei, kas būs nepieciešama pēc gada vecuma, jo daudzi bērni dārziņā netiek"; "finansiālu apstākļu dēļ"; "lai māmiņa neizkristu no darba tirgus aprites"… Tikai 19% no aptaujātajiem nav kredītsaistību un vairāk nekā puse sola atstāt šo valsti…

Secinājumi

Noslēgumā savu viedokli un tādu kā rezumējumu izteica diskusijas vadītāja Daina Jāņkalne:

– Man radās divi galvenie secinājumi: pašreizējo pabalstu plānotais samazinājums daudziem šķiet tāds, ka kliegt pret debesīm nebūtu iemesla; no otras puses raugoties – šis pabalsts bija vienīgais kompensācijas spilvens visām tām nenodrošinātajām lietām, kas valda ap mūsu bērniem visās iespējamās sfērās. Vienīgā labā lieta, ko krīzes apstākļos varam iegūt, ir ļoti liela motivācija optimizēt lietas un skatīt tās pēc būtības. Ja visām ministrijām, kas šajā jomā iesaistītas, būtu iespējams konstruktīvi runāt, domāju, ka arī ar nelielu naudu būtu iespējams palīdzēt dažādām cilvēku grupām…

Savukārt Labklājības ministre Iveta Purne teica, ka, ievērojot tiesiskās paļāvības principu, tie vecāki, kas jau saņem lielos pabalstus, tos arī turpinās saņemt, bet attiecībā uz citiem vecākiem jautājums tikšot rūpīgi skatīts…

***

Ko piebilst – valsts mēroga uzstādījumos viegli aizmirst dzīvo cilvēku, šajā gadījumā – bērnu. Aktīvie un pelnīt protošie vecāki apvienojušies zem Māmiņu kluba karoga; viss jau jauki – savs televīzijas raidījums un e-žurnāls; apmēram 10 000 biedru un izcīnītā iespēja līdztekus labai algai saņemt labu pabalstu.

Taču prātā nāk arī naida un nievu lavīna, kas pirms diviem gadiem internetā vēlās pār tiem, kas domāja citādi.

Par ko šis stāsts? Laikam taču par aktīvo pelnītāju kampēju dabu, kas liedz domāt valstiski. Bet sakarība taču ārprātā vienkārša – nav normālu attiecību un līdzsvarotas attīstības tur, kur kāds rauš uz citu rēķina (sev atvēl vairāk nekā citiem). Mēs nerunājam par to, ka kampšana un patērētāja attieksme ir garīga slimība, taču būtu pēdējais laiks iedomāt, kāpēc cilvēces vēsture tik asiņaina un kālab Latvijas valsts šobrīd pie sasodīti tukšas un sasistas siles…