Ilgā un karstā vasara nu jau lēnām pošas prom, dodot vietu košajam un niķīgajam rudenim – te lietus līst, te saulīte spīd. Taču rudens ir arī ļoti īpašs gadalaiks, jo koku lapas nevienā gadalaikā nerotājas tik spilgtās krāsās kā tieši tagad – septembra beigās, oktobrī. Viens no košākajiem kokiem noteikti ir kļava – tās dzeltenās, oranžās un sarkanās lapas nevar nepamanīt! Taču kļava nav tikai dekoratīvs koks, ko izmanto pilsētu apstādījumos, tās pielietojums ir daudzveidīgs un sugu bagātība ir plaša.
Kļavas pieder kļavu dzimtai (Aceraceae), šai dzimtai ir 2 ģintis, no kurām viena ir kļavu ģints (Acer). Kļavu dzimta nereti tiek iekļauta sapindu dzimtas (Sapindaceae) sastāvā. Šie vasarzaļie lapu koki visā pasaulē pēc klasifikācijas tiek iedalīti 100-200 dažādās kļavu sugās. Pārsvarā tie ir koki ar seklu sakņu sistēmu, izņemot kalnu kļavu. Šo koku īpašā pazīme ir piecstarainās lapas, kas atgādina plaukstu ar izplestiem pirkstiem. Tāpat uzmanību piesaista kļavas augļi ar diviem gariem spārniem, ko bērni rotaļājoties labprāt līmē uz deguna. Botāniski kļavas augļi pieder pie skaldaugļiem – tas nozīmē, ka gatavi tie sadalās divās vai vairākās daļās.
Dažādu sugu kļavu iespējamais augstums ir ļoti atšķirīgs: sastopami gan nelieli koki, vidēji, ļoti lieli koki, gan arī krūmi. Kļava var sasniegt 500 gadu vecumu un ir ļoti ātraudzīgs koks, kurš savas lapas rudenī nomet kā viens no pēdējiem.
Ar kļavu saistās dažādi nostāsti, paražas un ticējumi. Senatnē kļava, tāpat kā pīlādzis, kalpojusi kā aizsardzība pret raganām. Vācijā bijusi īpaši izplatīta durvju un logu apspraudīšana ar kļavu zariem, lai neļautu mājās iekļūt ļaunajiem spēkiem, tāpat arī staļļu durvīs tika iedzītas kļavu koku tapas. Šādu rituālu mērķis bijis atturēt no mājas sikspārņus. Jāņos plūktas kļavu lapas, pēc tam izžāvētas un aplietas ar karstu ūdeni, esot kalpojušas kā visas kaites dziedinošs brīnumlīdzeklis. Lai piepildītu savas vēlmes, vajadzējis pavisam nedaudz – tikai apliet kļavas saknes ar vīnu.
Mūsdienās kļavu lapa ir bieži izmantots simbols – visplašāk pazīstamais ir Kanādas karogs, kuru kļavu lapa rotā kopš 1965. gada. Ķīnā kļava simbolizē darba tikumu. Taču kļavai ir arī gluži praktisks pielietojums – koksni izmanto celtniecībā un no tās gatavo mēbeles. Īpaši augstvērtīga un dārga ir kalnu kļavas koksne. No kļavas koksnes darina mūzikas instrumentus (strinkšķināmos, pūšamos, sitamos). Kļavu koksni ir iecienījuši kokgriezēji, jo no tās var izgatavot sīkas detaļas. Kļavu izmanto arī sporta un spēļu inventāra ražošanā un pat virtuves piederumu darināšanā.
Skatoties uz krāšņajām Latvijas parkus un ielas rotājošajām kļavām, kuru zaru rokas stiepjas augstu virs mūsu galvām, grūti pat iedomāties, ka, pateicoties kļavu lielajai šķirņu dažādībai, ir iespējams tās ne tikai izmantot parku, ielu, lielu dārzu apzaļumošanai, aleju veidošanai, bet arī dēstīt mazdārziņos un pat veidot no tām bonsai kokus.
Atkarībā no šķirnes katrs kļavas kociņš būs jākopj nedaudz savādāk, tam būs savas prasības pret augsni, taču ir arī kopīgas iezīmes, piemēram, stādīšanas laiks. Vislabāk dēstīt kļavu tad, kad kokiem nav lapu – vai nu agrā pavasarī, vai vēlā rudenī pirms zeme ir sasalusi. Kļavu noteikti nevajag apgriezt, tās vainags vislabāk izskatās dabisks, pēc apgriešanas kokam var sākt nīkuļot skartie zari un tas var pat aiziet bojā. Vasarās noteikti atcerieties kociņu apliet, īpaši ilgstošos sausuma periodos. Dažas kļavas būs jūtīgas gan pret sauli, gan vēju, eksotiskākas šķirnes var nespēt izdzīvot mūsu laika apstākļos, tādēļ tās ziemā rūpīgi jāpiesedz.
Vai jūs zinājāt, ka:
Grieķu mitoloģijā kļava bija kara dieva Aresa svētīta. Zirgs, ar kura palīdzību grieķi iekaroja Troju, esot bijis būvēts no kļavas.
Ķeltiem kļava bija kopības, veseluma simbols, bet tās plaukstas formai līdzīgās lapas norādīja uz cilvēka saikni ar koku.
Vienīgā kļavu ģints suga, kas savvaļā aug Latvijā, ir parastā kļava (Acer platanoides).
Dabā kļava aug upju krastos, gravās, auglīgās kaļķainās, pietiekami mitrās augsnēs.
