Ik gadus septembrī sabiedrība intensīvāk diskutē par to, kā bērni pavada brīvo laiku. Kā vienkāršākā nodarbe, kam nav nepieciešama nauda (kā maksas pulciņiem), inventārs, piemērots apģērbs, minēta rotaļāšanās pagalmā – vienkārši ej un draiskojies! Tomēr, izrādās, tik vienkārši tas nav.
Rotaļu mājiņā pie policijas drūzmējās bars puišeļu. Bija pagrūti noteikt viņu vecumu, tomēr šķita, ka šo rotaļu ierīci viņi ir pārauguši un ka izklaidei noteikti pienāktos kaut kas nopietnāks, nevis metāla slidkalniņš vai trošu ceļš. Arī citās dienās mazuļiem, kam rāpšanās un kāpelēšana padodas lēni un ilgi, nākas pamukt malā šo ašo un bezbailīgo pusaudžu priekšā. Visu to redzot, vienā brīdī sanāk dusmas un gribas rāties – lieli zirgi mazajās mājiņās, un vēl kliedz pilnā balsī!… Bet tad atminos kādas sievietes pārdomas tai pašā laukumiņā pirms pāris dienām. Viņa vēroja, kā kopā ar mazāko brāli rotaļu priekus baudīja arī lielākie brāļi un māsas, un vienkārši teica – viņiem taču nekā tāda nav bijis… Lai izpriecājas!
Tiesa. Un tas nekas ir gaužām skarba patiesība – pliki pagalmi, pussalauztas rotaļu ierīces, kam rūsa noēdusi krāsu, suņu un kaķu piečurātas smilšu kastes… Viss gadiem locīts, saņurcīts un bēdīgs, šad tad piekrāsots, bet pašos pamatos – nolietots.
Jā, ko tur noliegt – pašu bērni vien ir tie lauzēji un plēsēji; un paši pēc tam gadiem noraugās visā tajā niecībā, – kamēr izaug. Paiet pieci, desmit, padsmit gadu, bet nekas nemainās, pareizāk, pāri paliek aizvien mazāk. Tikai arvien vairāk lauzēju un plēsēju… Arvien vairāk tādu, kuru bērnības atmiņās rotaļas pagalmā saistās ar koku laušanu, kulaku vicināšanu, krāsu baloniņiem. Un – kā likums – aizvien vairāk dusmīgu tantiņu māju logos, kas rājas, rājas un rājas – par bumbas spēlētājiem, riteņbraucējiem, skrituļotājiem… Un vispār – kāpēc vajadzīgas šūpoles, vai tad ar pļavu nepietiek? Nepietiek. Patiesībā tas, cik daudz bērnu te darbojas, pierāda, ka šādas ierīces vajadzētu katrā mikrorajonā, katrā pagalmā – lai bērns sajustos kaut kur un kaut kam piederīgs. Jā, savai mājai, pagalmam, draugiem, savai rotaļu vietai; lai būtu aizņemts piemērotās aktivitātēs; lai iemācītos saudzēt un saglabāt…
Protams, ka jāmāca saudzēt un saglabāt! Un vajag sākt tūdaļ! Piemēram, «Tukuma nami» varētu sākt ar pagalmu, kur pavisam nesen (acīmredzot pēc to pašu bļaurīgo tantuku uzstājīgas ņaudēšanas) novāca mūžseno mājiņu, kur basketbola spēlētāji allaž pārlaida lietu. Tagad tās būdiņas vietā rēgojas caurumi zemē, neglītas bedres… Dažus metrus tālāk – nesakārtotā zaļā zona (pavasarī piebraucamā ceļa apmales nomainīja – paldies! –, bet melnzemi uzbērt un zāli iesēt ”aizmirsa”…). Tas ir sliktais paraugs – ka var kaut ko pa roku galam izdarīt, nohaltūrēt, bet līdz galam darbu pabeigt nekādi… Par to pašu liecina ap konteineru nenopļautās balandas – večiem ar trimeriem, redz, tur slinkums ķimerēties, tādēļ nezāle aug kā pie pamestas padomju cūku fermas… (Turpretī ērti pļaujamās vietās trimerē līdz saknei!) Bet tie paši bērni un jaunieši uz to skatās! Un mācās, ka var tādā ”puskārtībā” dzīvot. Un tad vairs nav tālu līdz plēšanai un postīšanai…
Kā tad lai iemācā saudzēt un saglabāt, ja dadzdzīvokļu māju pagalmos bērnu rotaļu laukuma vietā ir tikai bērnu dzīvībai bīstami statīvi – pirms 30-20 gadiem samontētas šūpoles utt. Pie katras mājas būtu nepieciešams laukums, kurā būtu interesanti un droši dažādu vecumu bērniem. Tad arī tīņi nekāptu uz mazajiem bērniem paredzētājām lietām, viņie pašiem būtu ar ko nodarboties.
Pievienojos Lienītei par centīgu vīru izpostīto bērnu laukumiņu. Redzēju bērneļu žēlos skatienus kad "Tukuma Namu" vīri ar traktoru rāva no zemes ārā VIŅU šūpoles un slīdkalniņus, jā senus, bet vēl lietojamus, nojauca namiņu, kurā patverties no saules un lietus, pat nesavācot to postažu, kas aiz tā palika. Vietā nav nekā. Mēs, vecāki un bērni, cerējām uz jauno rotaļu laukumu, kuru solīja uz 1.septembri. Jā solīja! Laukums ir, bet tikai rotaļu ierīču nav. Skumji, ja to kas ir noposta, bet neko vietā neierīko. Bērniem rotaļāties vaajag šodien, un jau vakar, bet atbildīgie tikai plāno un sola… Tad nav jābrīnās ka tagad mazuļi ar riteņiem izbraukā jaunierīkoto raotaļu laukuma "sagatavi", ko citu lai viņi dara?
sen radusies sajūta, ka pilsētas vadības amatpersonas ar visiem iespējamiem līdzekļiem savas kabatas tik vēlas "piesist"- izdāļājot, izpārdodot pilsētas centrā zemes pleķus "naudas makiem" apbūvei, un neba par velti- vienā "pilī" uz Pils ielas domes pasākumi notiek, cits amatpersonai namiņu izremontē u.t.t., tajā pašā laikā drīz būsim vienīgā pilsēta, kurā nav "bērnu pilsētiņas", un ne jau naudā ir tā problēma, bet necieņā pret saviem iedzīvotājiem, mantrausībā, jo, piemēram, nez vai tādā nabadzīgā pilsētā kā Valka ir tādi naudas pārpalikumi, ka tā var atļauties bērnu pilsētiņu ar apsardzi ierīkot naudas, a kur vēl mums izsapņot par tādām bērnu pilsētiņām kā Ventspilī (veselas divas), Liepājā, Dzintaros
Par jauno rotaļlaukumu Spartaka ielā… Mēs esam piemānīti! Nav nekāda jaunā rotaļlaukuma! Ir… sabiedriskā tualete kaķiem (vakar ap astoņiem vakarā veseli seši tupēja svaigajās smiltiņās)! Un diemžēl arī pavadā vestiem milzu suņiem tur ”darīšanas” kārtojamas… Tas ir reāls gadījums – pieaudzis cilvēks izveda pastaigāties savu ”bāskervilu” un, pavadā turēdams, ļāva sunim nokārtot visas ”darīšanas” pavisam nesen iekārtotajā laukumiņā. Kāda māmiņa pagājušajā nedēļā vēlējās ar savu mazo peciņu laukumā parotaļāties – viss beidzās ar to, ka vajadzēja nepārtraukti glābt bērnu no dzīvnieku atstātām ”dāvaniņām”. Un laukums vēl nemaz oficiāli nav atklāts, bet jau nav lietojams!
lieniite,
vajag iet domei suudzeeties,lai aizliedz pilseetaa tureet sunjus,kakjus u.c. dziivniekus.
Šulcs tos suņus un kaķus labprāt arī aizliegtu, diemžēl pilsoņi uzskata, ka viņiem ir visādas tiesības (tai skaitā – mocīt ”bāskervilus” šaurā dzīvoklītī). Un es uzskatu, ka pilsētas dzīvoklī ”bāskervili” nav jātur. Kaut vai tādēļ, ka viņam (sunim) kaut kur tās ”darīšanas” ir jākārto, bet saimniekam ir slinkums paņemt maisiņu, lai suņa atstātās ”dāvaniņas” savāktu un aiznestu līdz konteineram. Interesanti, kā būtu, ja tādam ”bāskervila” saimniekam liktu kādu nedēļiņu paspēlēties paša suņa pietaisītajās smiltiņās, piespiestu iebāzt mutē suņa ”dāvaniņu”(mazi bērni diemžēl nereti tā dara)… Vai tas saimnieks labi justos?! Diez vai… Bet svešam bērnam nav žēl, ko? Es uzskatu, ka tas pieaugušais, kurš to savu ”bāskervilu” tālāk par bērnu smilškasti nevarēja aizvest, ir rīkojies noziedzīgi un tādēļ sodāms.
to Lienīte
[12.09.2008. 15:40:18]
bet vai tev pietiek drosmes tikai šeit anonīmi žēloties, kur ir tavs pilsoniskais pienākums, šādiem indivīdiem pieiet klāt un aizrādīt+ja vēl tu viņus nofotografētu un sarunu ierakstītu, ko pēc tam iesniegumā pašvaldības policijā minētu, domājams, ka tādi cūkošanās gadījumi krietni vien ietu mazumā
Vai Jūs, cienījamais Es, domājat, ka es nerīkotos, ja tas būtu manos spēkos?! Diemžēl tas suns kārtojas ātrāk, nekā iespējams sameklēt fotoaparātu un tikt atpakaļ līdz logam, lai bildētu, vai noskriet lejā un sākt audzināt nekārtīgo pilsoni. Arī pašvaldības policiju saukt diez vai ir jēga, jo – kamēr šie atbrauks… Turklāt – vai vienīgā iespēja ir policija?! Manuprāt, katram pilsonim pašam ir jāsaprot, ka suni vest ”darīšanās” uz bērnu rotaļlaukumu ir apgrēcīgi noziedzīgi!
kaa var atlaut tureet dziivoklos lopus??? kapeec neviens neliek sodus? kaadas ir trepju telpas.un tos lopus ,kad ved laukaa kaadeel viniem liidz nav maisini un laapsta ar ko tos suudus savaakt?????
Kāda jēga ziemas sākumā uzlikt šūpoles pagalmā?
Es arī domāju, ka Tukums nav draudzīgs bērniem. Nav kur ne mazajiem, ne lielajiem. Ne visi vecāki atzīst vardarbīgus sporta veidus un no mazām dienām grib bērnus radināt pie vardarbības, sūtot tos karatē.