20. decembrī Irlavā pie keramiķa Uģa Daiņa cepļa atvēršanas svētki – vēl pirms mēneša šī bija labā ziņa visiem tiem, kas ciena senču prasmes un novērtē dzīvās uguns brīnumus. Ceļa atrašanai saimnieka padoms bija vienkāršs – jābrauc uz Sātiem un uzreiz aiz Abavas tieši pretī «tiltam uz nekurieni» jāgriež pirmajā sētā pa kreisi – kur lielas šūpoles redzamas. Kas ievēroja norādes, norunātajā dienā «Upmalniekus» atrada bez grūtībām.
Ap pusdienlaiku Uģis sāka nesteidzīgi atbrīvot cepļa augšu no sedzošās kārtas – ar ķieģeļiem slogotas metāla plāksnes un lausku slāņa; pa vidam varēja risināt sarunas – kas un kā īsti kurināts. Uģis ir profesionālis – savulaik Rīgā i Ķīpsalas, i Maskavas ielas keramikas darbnīcās strādājis (Āgenskalna puika, pēc izglītības – metālapstrādes tehnologs); tagad gan vairāk kamīnus un krāsnis veidojot, jo ar keramiku iztikai nenopelnīsi.
Ar malkas cepli liela ķēpa – šis laikam būšot pēdējais. Vēl pirms dienas cepli klājusi centimetru bieza ledus kārta – krauj nu tādā laikā traukus iekšā! Kurināšana arī darbietilpīga – kā no sešiem rītā sākts kurināt, tā deviņos vakarā tik pabeigts, un jākur prātīgi – ja pārāk strauji karstums kāpj, trauki saplaisā; ja temperatūra par augstu – deformējas. Elektriskām krāsnīm ir termostats ar termometru, šai – vien pa caurumu sienā redzams, ko konusiņš dara (paraugs māla konusa veidā), bet tas šoreiz krāsnī iekritis; nācies pēc izjūtas kurināt.
Rezultātu Uģis uztver filozofiskā mierā – lai nu cerētais svēpējums izdedzis, daļa trauku saplīsuši, bet daļa zaudējuši ideālo ģeometrisko formu, tomēr no cepļa ceļas arī bļodas ar saulrieta kvēli toņos; brūnākās no Raunas māliem, gaišākās – Padures; kad vēl karstas ievasko, šķiet, ka noņēmēji atradīsies. Un kad vēl sieviņa Anete pacienā ar turpat uz oglēm gatavotu «krīzes zupu«, tad neviens vairs nav jāpārliecina, ka no māla traukiem (un vēlams koka karotēm) ēdienam pavisam cita garša, cits siltums un smarža (roku un uguns darbs, kā nekā…)… Kamēr būs, kas to novērtē, tikām jau cepli kurinās.
