Aerobikas jeb Ritmikas diena ir viena no vairāk nekā divdesmit Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolas iedibinātajām tradīcijām, kurā ar prieku un patiku iesaistās viss plašais kolektīvs no 1. līdz 12. klasei. Arī par skatītāju un atbalstītāju trūkumu sūdzēties nevar. Tāpēc 14. martā Kandavas sporta halles skatītāju tribīnēs (tāpat kā automašīnu stāvlaukumā) brīvu vietu samanīt bija gandrīz neiespējami.
Cauri laikiem…
Šogad Ritmikas dienas scenārijs tematiski vijās, ritinot vecmāmiņas un vectētiņa atmiņu pavedienu cauri bērnībai, skolas gadiem un jaunībai…
Kad svētku atklāšanas parādē visi tās dalībnieki bija ieņēmuši savas vietas, sporta hallē ieskanējās R. Paula dziesma «Vecmāmiņ, labā dosimies dabā!», un sportiski muzikālais pasākums varēja sākties.
Paši mazākie savu prasmi kustēties demonstrēja, iejūtoties «Putniņdejā». Tā skatītāji sākumskolas audzēkņu izpildījumā kavējās bērnības atmiņās un sekoja līdzi gadalaikiem, kad zālīte likās zaļāka un debesis zilākas, piedzīvoja negaisa brāzmas, kad talkā nācās ņemt lietussargus. Turpinājumā sekoja Ziemassvētki ar pikošanos un prieku par balto sniedziņu.
Pamatskolas audzēkņi atbilstošas mūzikas pavadījumā attēloja skolas gadus, kad pasaule ir tik plaša un vilinoša, kad iespējas to izzināt – plašas, bet vēlēšanās to darīt – kā nu kuro reizi!
Savukārt vidusskolas audzēkņi atveidoja jaunību, kad neglītajiem pīlēniem pienācis laiks pārvērsties par cēliem gulbjiem, lai cīnītos par sevi un savu vietu plašajā pasaulē. Pirmā mīlestība un vilšanās, sapņi un ilgas – tas viss atspoguļojās ik priekšnesumā.
Balvas – visiem
Šajā pasākumā bez balvām nepalika neviens dalībnieks. Atzinības rakstu un maisiņu ar āboliem no skolas direktores Vēsmas Grugules saņēma katras klases kolektīvs. Vidusskolas vecuma audzēkņiem par priekšnesumu žūrija piešķīra nominācijas – "saturā un izpildījumā jautrākais", "stilīgākais", "interesantākais", "atraktīvākais", "draudzīgākais", "patriotiskākais".
Ritmikas dienas pasākuma organizētāja, sporta skolotāja Aiva Ķēniņa sacīja, – šoreiz, atšķirībā no visām iepriekšējām reizēm, žūrija sēdēja un priekšnesumus vēroja no balkona. Tādējādi izsekot un izvērtēt dalībnieku sniegumu bijis krietni labāk nekā no zāles.
Kad bija nolijis krāšņais salūts un izskanējuši dziesmas «Laid, lai pulkstenis iet» pēdējie akordi, emocionālais baudījums vēl labu laiku pasākuma dalībniekus turēja savā varā.
