Sestdien, 17. augustā, Ikšķiles brīvdabas estrādē pulcējās politiski represētie no visas Latvijas, lai kopīgi atcerētos izsūtījumā pārciesto, satiktu likteņbiedrus un klausītos valsts pārstāvju uzrunas. Jāpiebilst, ka Latvijas politiski represēto salidojums šogad notika jau 15. reizi, pulcējot vairāk nekā 3000 ”sibīriešu” no visiem Latvijas novadiem.
Atrast kartē savējos
Pļaviņā pie estrādes represētie bija saklājuši segas un sanesuši no mājām līdzi paņemtos cienastus. Visapkārt virmoja stāsti, skanēja smiekli un dziesmas. Aktīvākie grieza dančus, bet citi iedzēra pa mēriņam – uz satikšanos. Šajā dienā neviens neskuma un pat saule, kā zinādama, ka ir svētki, sildīja salidojuma dalībniekus līdz pat vēlam vakaram.
Kokos pie estrādes bija sakārtas Sibīrijas kartes, tajās katrs represētais varēja atrast apgabalu, uz kuru bija izsūtīts, un tur pierakstīties, lai varētu pēc tam vieglāk atrast savus cīņu biedrus. Daži sirmi kungi nespēja valdīt atkalredzēšanās asaras, pēc gadu desmitiem satiekoties ar saviem kādreizējiem kaimiņiem.
Pasākuma svinīgo daļu ievadīja Latvijas valsts himna un uzrunas. Represēto salidojumu jau trešo reizi apmeklēja arī Valsts prezidents Andris Bērziņš. Prezidents savā uzrunā uzsvēra, ka „ir svarīgi atgādināt pasaulei par to, kas ir noticis”, kā arī to, ka nedrīkst padoties: ”Jūs esat cilvēki, kas gājuši izdzīvošanas skolu. Jebkurā dzīves situācijā jūs esat varējuši atrast ceļu uz priekšu. Arī tagad mēs esam situācijā, kad jāatrod ceļš uz priekšu.”
Salidojuma viesus uzrunāja arī Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais, aicinot ”ne sērot, bet dzīvot un priecāties”. G. Resnais mudināja represētos nestāvēt malā, bet aktīvi līdzdarboties valsts dzīvē: ”Ja kaut kas valstī ir jāgroza, mēs faktiski esam vienīgā organizācija, kurai ir tiesības to darīt – kā saimnieciskā, tā politiskā līmenī. Mēs neesam politiskā partija, šauri centrēta uz kaut kādu savu grupu interesēm, mēs tiešām esam centrēti uz Latvijas valsti!”
Lai bērni un mazbērni turpina stāstu
Kandavas represēto apvienības vadītājs Pēteris Briedis ir ikgadējs salidojuma apmeklētājs un aktīvs sabiedrības cilvēks. Savus Sibīrijas laika stāstus viņš ne tikai pastāstījis bērniem un mazbērniem, bet arī lasījis lekcijās skolās. Vaicāts par salidojumā gūtajiem iespaidiem, viņš stāsta: ”Daudz te vienmēr cilvēki sanāk. Te jau skaista estrāde, skaists koncerts, vienmēr uzstājas labi mākslinieki. Ir vieta, kur satikties visiem represētajiem… Gribas jau satikt tos bijušos cīņu biedrus. Visi pasākumi ļoti sirsnīgi sanāk, dzīvei jau jādzīvo līdzi, un man prieks, kad tas izdodas!”
Kandavniece Laimdota Drupats- Eglīte arī ne pirmo reizi apmeklē salidojumu. Viņa stāsta, ka iepriekšējos gados braukuši līdzi gan bērni, gan mazbērni… Lai gan kājas vairs neklausa tik labi, Laimdota tomēr katru gadu ierodas, lai satiktu draugus un dalītos atmiņās arī ar citiem.
Jautāti, kā represētie iedomājies salidojumu vēl pēc piecpadsmit gadiem, daudzi atbild, ka mazāka apmeklētība gaidāma pavisam noteikti, bet neslēpj cerību un optimismu, ka bērni un mazbērni turpinās stāstīt viņu stāstus tālāk.
