25. martā Degoles pagasta Tradīciju zālē tikās tie pagasta iedzīvotāji, kuri bijuši represēti, šo notikumu aculiecinieki vai no izsūtījuma izbēgušie. Visi tie, kas vēlējās Māras dienas pēcpusdienu pavadīt atmiņās.
Pirms šīs tikšanās viņi pabija arī Piemiņas vietā pie Tukums II stacijas, kur nolika ziedus, meklēja savu vārdu piemiņas plāksnē un katrs pie sevis pieminēja tos, kuru vairs nav mūsu vidū. Dažs šai vietā bija pirmoreiz, jo ceļu uz Sibīriju sāka Bikstu stacijā un tur arī piedalījies piemiņas pasākumos. Kā atzina pasākuma organizētāja Karīna Lēruma, katram no šiem cilvēks bijis savs sargeņģelis, kas palīdzējis izdzīvot un atgriezties mājas; palīdzējis veidot dzīvi no jauna, turklāt ne vienreiz vien. Mācīja dzīvot un neturēt naida uz pāridarītājiem.
Katram sava sāpe
Kā atzina tikšanās dalībnieki – nav viena stāsta un vienas pieredzes – katram tas ir savs un sāpīgs, un katram viņa paša vai tuvinieku tālais ceļš uz Sibīriju mainījis dzīvi. Rita Petuškova kā astoņus gadus vecs bērns izsūtīta 1941. gadā uz Krasnojarskas apgabala Kazačenskas rajonu, atgriezusies ar tā saukto bērnu vilcienu, otrreiz izsūtīta 1950. gadā uz Jeņisejskas apgabala Jarcevas rajonu un 1960. gadā knapi izvairījusies no izsūtījuma trešo reizi – par to, ka 12 gadu vecumā bērnu vilcienā izbēgusi no katorgas. Aija Ozola kā bērns izsūtīta no Lestenes pagasta 1949. gadā uz Omskas apgabalu, Antons Jaundzems 19 gadus pavadījis lēģerī, pēc kura dzīvot atļauts Tukuma rajonā. Jānis Štegmanis izsūtīts 1949. gadā un desmit gadu kopā ar ģimeni pavadījis Tomskas apgabala Šigarkā, Juris Bodnieks dzimis izsūtījumā Sibīrijā. Valdis Zaķis pieredzējis, kā kādu ģimeni izsūta citu vietā, bet Norai Zaķei un viņas ģimenei laimējies no izsūtījuma izbēgt. Viņu atmiņu stāsti ir Degoles, Praviņu, Slampes, Lestenes un citu apdzīvoto vietu nozīmīga vēstures daļa, kas apliecina, ka te dzīvojuši zinoši, turīgi un izdarīgi ļaudis. To pasākuma laikā atzina publicists Arnis Šablovskis, kurš iecerējis par Degoles puses ļaudīm rakstīt grāmatu. Vēl viena iecere – līdzīgi kā Tumē un Vecmokās, arī šajā pusē izveidot piemiņas vietu represētajiem. To, vai tas vajadzīgs, gan jāizlemj viņiem pašiem.
Laimējās izbēgt
N. Zaķes stāsts nav par piedzīvoto izsūtījumā, bet par izvairīšanos no izvešanas:
"Zinu, ka pēc mūsu ģimenes 25. martā brauca, bet tanī brīdī neviena nebija mājās. Es biju skolā, tēvs – Irlavas slimnīcā, bet mamma, sakopusi lopus, aizbraukusi ciemos pie tēva. Vēl mūsu mājās dzīvoja mammas jaunākā māsa, bet viņas nebija izvedamo sarakstā. Atceros, skolā bija ceturkšņa nobeigums; aizgāju mājās, bet tur neviena nav. Gāju pie tuvākajiem kaimiņiem, tie sāka sūtīt no viena pie otra, kā pēc tam sapratu, iepriekš izvērtējuši, kura būtu tā klusākā, neredzamākā māja, kur mani nogādāt un kur jau bija arī mana tante. Kādu nedēļu (tad bija brīvlaiks) nodzīvojām kūtsaugšā. Tad reiz naktī uzradās mamma. Izrādās, arī viņi abi ar tēvu, kurš no slimnīcas izlaists, slēpušies, jo izvešanas dienā uz ceļiem bija pamanījuši dīvainu kustību. Kur slēpušies, to es nezinu. Tai naktī viņi savāca mani un aizbraucām pie radiem, kur dzīvojām zirgu stallī. Bet tai ģimenei ar maziem bērniem bija bail mūs paturēt – skaitījāmies taču noziedznieki. Un bezdrāts telefons ir ļoti ātrs… Aizbraucām pie nākamajiem radiem, un arī tur notika līdzīgi. Atkal devāmies ceļā. Tobrīd mācības jau bija atsākušās, un es, būdama ļoti atbildīga, teicu vecākiem, ka iešu uz skolu. Viņi teica, lai ejot, un grieza zirgu uz otru pusi. Līdz šai dienai nezinu, kuri viņi klīda… Aizgāju pie audzinātājas Putnieces, kura bija ļoti izbrīnījusies, jo līdz skolai bija atnākusi vēsts, ka esam paņemti. Neatceros, vai viņai stāstīju, kur šo laiku biju, domāju, ka ne. Tikai lūdzu atļauju palikt skolā, jo arī iepriekš biju dzīvojusi internātā. Viņa ieteica runāt ar skolas direktoru Andreju Arbeiteru. Gāju un prasīju, vai drīkstu palikt skolā. Labu brīdi viņš staigāja un neteica ne vārda. Es, piespiedusies pie stenderes, gaidīju. Un tad viņš teica: "Paliec." Ar pieauguša cilvēka domāšanu šodien saprotu, kas viņam tajā brīdī bija jāizdomā: gan kāds tas ir risks, ko uzņemas, gan kā mani paēdinās, jo iepriekš vecāki par visu maksāja. Bet to kaut kā nokārtoja, es dzīvoju un mācījos. Pēc kāda laika uzradās mamma un sāka kārtot oficiālu izrakstīšanos no pagasta – lai varētu pierakstīties citur un dabūt darbu, lai varētu dzīvot. Tas nebija vienkārši, jo mēs bijām izbēgušie. Mums palīdzēja Praviņu pagasta priekšniece, mūsu kaimiņiene, kura to nokārtoja. No visiem īpašumiem – 62 hektāriem zemes, ēkām, iedzīves – bija jāatsakās. Atradām pajumti Līvbērzē; tur palīdzēja tādi Vircavnieki, viņus bijām uzņēmuši bēgļos 1944. gada rudenī. Mamma dabūja darbu mežniecībā, tēvs veselības problēmu dēļ vairāk bija pa māju, bet es turpināju dzīvot un mācīties Praviņu skolā…"
