Tātad dzīvoja mežā dziļajā svētā govs Krūmudūma, kas mīlēja dzīvas radības par dūmkoku izmantot – ievilkt to kreisās auss labumu nāsīs, un brīnums tas bija, ka radības dzīvajās pēcāk aiz prieka ļepatoja palēkdamās un možas bez gala un malas! Pēc Krūmudūmas ausī pūšanas bija liels pieprasījums – lai kādā pļavā govs dienas nevadītu, sirdzēju pulks rindā līdzi turējās. Bet lieta tā, ka zaķim Cibricim vecmāmuļa Cibture bija savārguse jo ļoti un zaķis iz Zāles izzināja Krūmudūmas vājību – mīlot svētā govs nemzagātus traukus paskribināt, tālab Cibricis, cerībā vecmāmuļu bez rindas pie Krūmudūmas piedabūt, devās uz cilvēku mājokļiem kādu trauku nočibīt.
Taču, kā zināms, ne tik viegli cilvēka sētā zaķim gar traukiem smalstīties – cūkas sili nepavilksi, vistas savas graudu tasiņas neglīti saknābušas; govs spaiņi aiz smagām duravām… Nu ko gan zaķēns maigām ķepiņām pastiept spēj?
Nebija Cibricim izvēles – piedraudēja peļu varzai ar burkāna atņemšanu – lai gādā no ķēķa kādu nebūt speķainu parikti. Peles nelikās divreiz lūgties – atstiepa peļu lamatu. Smaržoja labi – pēc kaut kā kaltēta. Atdieba Cibricis pie vecmāmuļas, iespieda ķepās sirdzējai lamatu un, žēli to (lamatu) čīkstinot, lika vecmāmuļai tuvoties Krūmudūmai. Varbūt ievēros, iekārdinās? Vilka vecmāmuļa kājiņas, vilka lamatu un vēl asti, un žēli čīkstināja – pašķīrās sirdzēju pulks ap svēto govi, taču tā, ievilkusi nāsīs gaisu, kā vilka ar asti… Cibture pat neattapa, kas noticis – viņa tikai tupēja tuvākā bērza galotnē un turpināja čīkstināt lamatu. Vī, manu dieniņ! – Cibricis sabijās. Ko gan viņš bija sadarījis!?
Sabiedēja varžu varzu, lai salec kokā, noceļ vecmāmuļu, bet pats dieba uz cilvēku sētu – bija skaidrs, ka lamatas govs nemīl.
– Jūs, peles! – viņš jau pa gabalu sauca, – kur prātā jums nāca man lamatu dot? Govs tādas redzēt negrib! Stiepiet šurp normālu katlu vai pannu, ja ne – ziemā jums ne burkānu, ne mārrutku neredzēt! Peles pazuda vēja ātrumā – iztekalēja visu cilvēka māju, līdz uzgāja kartona tortes cibu. Nu kas var būt labāks par to! Uzmeta Cibricim galvā, Cibricis dieba pie vecmāmuļas, uzmeta cibu uz Cibtures vārajiem pleciem un stūma vecmāmuļu Krūmudūmas virzienā. Nu, govs, – ievēro taču sirdzēju! Krūmudūma laiski pagrieza galvu, un acis viņai iemirdzējās – mm, smaržoja pēc putukrējuma. Pievilka tuvāk pelēko kankariņu, kurā zaķenes dvēsele mita – noskribināja visu cibu, paskribināja Cibturi – tāpat vien, labsajūtas vārdā un vispēdīgi – ak jā, – ievilka "dūmu" no sirdzējas kreisās auss. Kā "dūmu" izpūta, tā Cibture gluži kā jauna meita palēcās un – cibric, cibric – prom bija, pārvarīgi skaņi smiedamās! Kurš gan nezina, kā zaķiem ausis kut.
Kopš tā laika Krūmudūma apvienoja patīkamo ar lietderīgo – kad "nedūmoja", tad skribināja visu, kas sens un salds.
