Raudas pansionāta iedzīvotāja Alma Marta Šteine 30. decembrī svin 100. dzimšanas dienu. Pansionātā viņa dzīvo no 2001. gada rudens un saka, ka ar dzīvi šeit esot apmierināta: "Te ir labi, medmāsas, darbinieces jaukas, aprūpe arī, par pārējo man maz daļas. Un ko nu vairs daudz var gribēt – visa garā dzīve jau aiz muguras…"
No Ļaudonas Madonas pusē
Gaviļniece uz pansionātu pārcēlusies no Rīgas, taču savas dzīves laikā dzīvojusi daudzās vietās: "Nāku no Ļaudonas pagasta Madonas novadā. Tur nodzīvoju līdz pat 16 gadiem, bet pēc tam – devos pasaulē. Latvijā. Dzīvoju Saikavas pagastā, Koknesē, Daugavpilī, Rīgā… Gadi jau uz vietas nestāvēja, un es arī uz vietas nestāvēju. Biju jauna, brīva un gāju pa pasauli.
Skolā gāju Ungurmuižas pagastā, kur bija Ratīšu 1. pamatskola. Trīs ziemas gāju, nobeidzu 4. klases. Man viss labi sakāpa galvā, tāpēc skolā nebija ko darīt, 4. klasi nobeidzu ar vieniem pieciniekiem. Kad mani pārcēla 5. klasē, bet bija tāda dzīve, ka vajadzēja iet strādāt. Gāju pie saimniekiem par meitu. Pirmā vieta bija Ļaudonā pie kāda skrodera. Atceros, bija skaists, saulains rīts, putni dziedāja, es biju ganos, bet man tā nāca miegs!… Blakus bija tikko sadīgušu linu lauks, un govis to izmeņģēja. Kad saimnieks gāja savus laukus apraudzīt, viņš to redzēja un teica, ka man jāiet prom. Sešus mēnešus biju tur nodzīvojusi. Saimniece negribēja, ka eju prom, un teica, lai pielūdzos saimnieku. Paldies! Es teicu tā: "Ja man jāiet, tad es iešu, bet lūgties neiešu!" Tāds vienmēr bijis mans dzīves moto – nekad nelūgties. Un tā es savu dzīvi nodzīvoju.
Strēlnieka sieva
Interesants stāsts Šteines kundzei ir arī par savu iepazīšanos ar vīru. Tas esot bijis ap kādu 1945. gadu, kad vācieši kapitulējuši un viņa jau dzīvojusi Rīgā: "Kopš 1937. gada dzīvoju Rīgā. Tolaik strādāju armijas darbnīcā kurpnieku nodaļā Baldones ielā 1, un tur arī satikāmies. Es biju Ošiņš, viņš bija Šteins – Sarkanās armijas virsnieks, strēlnieks, latvietis. Kādreiz viņam vaicāju, kur viņš mani ieraudzīja, jo tur tai rūpnīcā bija tik daudz sieviešu… Bet, redz, ieraudzīja, un ar to jau viss nebeidzās. Viņš bija domājis, ka nu viss tā ātri vien notiks, bet nekā nebija. Vajadzēja pacīnīties. No sākuma viņš mani pazaudēja, jo nezināja jau, kas es tāda esmu. Tad meklēja, sadabūja kādu, kas mani pazina un kurš par mani sacīja, ka es esot neuzvarama. Šteins tad teica, ka neesot tāda cietokšņa, ko sarkanarmietis nevar ieņemt. Es teicu, ka visus nevar. Un, ja nevar to izdarīt pats, lai aicina sabiedrotos. (Smejas). Šitāda čučala šitā atbild – glaunam vīrietim… Bet viņš no manis neatstājās. Šteinam gan bija sieva Ļeņingradā, bet ne viņš uz turieni, ne sieva uz Latviju braukt gribēja. Un tā mēs apprecējāmies, kļuvu par strēlnieku sievu. Trīs gadus pēc tam piedzima mūsu meita. Bet ar vīru visu dzīvi biju es pati – runāju, ko domāju. Nodzīvojām vairāk nekā 35 gadus, kamēr viņš nomira. Tā dzīve gāja."
Dzīvo bez smaguma
Martiņa, kā viņu sauc pansionātā, saka, ka tos daudzos gadus nemaz nejūtot, neesot nekāda smaguma. Reizēm tikai istabiņā grūti elpot, jo pamaz gaisa, bet tad atverot durvis. Protams, gadoties jau visādi, bet tas lai tepat arī paliekot. Esot jau arī jauki brīži, kā šodienas koncerts, no kura nule kā atbraukusi: "Man jau patika tas tuba, tuba, tuba (smejas)… Grūti tikai aiziet ar kājām, tāpēc mani uz zāli aizveda ar ratiem." Kad aicinām Martas kundzi nofotografēties un stāstām, ka rakstiņš par jubilāri būs vietējā avīzē, viņa saka, ka pati nevarēšot izlasīt, jo smalkos burtiņus vairs neredzot. Tad nu apsolām sarunāt kādu priekšā lasītāju. Šteines kundze saka, lai pasakot Andai, viņa izlasīšot…