Lai gan divas dienas pirms Tukuma Raiņa ģimnāzijas 80. gadu jubilejas skolā valda tradicionālā mācību gada noslēguma rosme un ieskaišu satraukums, svētku tuvums jūtams pavisam noteikti. No rokas rokā ceļo tikko kā izdotā grāmata, svaigi gatavs mūzikas disks un pie ziņojuma dēļa izlikti aicinājumi piedāvāt ziedošus zarus zāles dekorēšanai. Atraujot skolotājus no darba, aicinājām viņus parunāties par skolu.
Kā vienā dūrītē un ar labu garastāvokli
Tomēr lielo svētku dēļ citi – ierasti un mīļi – atcelti netika. Ceturtdienas pusdienlaika garajā starpbrīdī skolotājas atpūtas telpā svinēja mēneša jubilejas. Kad nogaršoti un saslavēti gaviļnieču gatavotie gardumi, vaicājām, ko skolotājas par skolu domā. Gunta Vērpēja: "Labs kolektīvs un saprotoša vadība;" Ludmila Reimate: "Labums un skaistums esam mēs visi, kas strādājam kā vienā dūrītē. Ziniet, no rīta ēkā ir klusums, tad tā pamazām pildās ar nācēju radīto troksni un beigās tā māja ir pilna. Tāda sajūta ir tikai skolā;" Diāna Zurģe: "Man šī skola ir pirmā un vienīgā darba vieta 25 gadus, un, ja es te vēl stāvu, tad te ir labi;" Gunda Kupča: "Mums ir burvīgi skolēni, ar kuriem strādājot gūstam gandarījumu;" Maija Skuja: "Esmu pabijusi daudzviet valstī, daudz redzējusi, taču zinu vienu – mums ir labākie skolēni (un labākie vecāki – kolēģu piebilde);" Tija Kalniņa: "Šajā skolā esmu nostrādājusi ļoti ilgi – 33 gadus, un varēju to darīt tāpēc, ka te ir lielisks, lietišķi draudzīgs kolektīvs;" Rasma Valdmane: "Visi lielās ar daudzajiem gadiem, bet es te esmu no 1947. gada, no pirmā vidusskolas izlaiduma, un ceru vēl drusciņ pastrādāt;" Maija Lanka: "Uz pilnu slodzi šajā skolā strādāju pirmo gadu. Man ļoti patīk skatīties uz bērniem un minēt, kurš no viņiem būs komunālvaldes priekšsēdētājs, kurš varbūt būs valsts prezidents vai viņa palīgs, jo skolēni mums ir pamatoti daudzsološi;" Gunta Aumale: "Tas, ko teikšu, būs maniem gadiem atbilstīgi. Strādājot skolā, sievietei ir iespēja būt ilgāk jaunai; esot blakus jaunajiem, mēs viņus saprotam labāk, ģērbjamies modīgāk, izturamies dzīvespriecīgāk nekā vairums mūsu vienaudžu, kas nav skolotāji;" Iveta Āboliņa: "Skola ir moderna, ar bagātīgu materiāli tehnisko nodrošinājumu, kas mums, jaunajiem, palīdz radoši strādāt un izpausties, kā arī – augt un augt;" Vaiva Zirdziņa: "Gaidu salidojumu, kad satikšu ļoti daudzus savus bijušos skolēnus, kuri ir mans prieks. Esmu nostrādājusi aptuveni 40 gadus – vairāk gan ne. Bet teiktais par jaunību ir taisnība – labu garastāvokli skola saglabā."
Mūzika – lielais stūrakmens
Mūzikas skolotāja un diriģente Rasma Valdmane pirms sarunas rāda mūzikas kolektīvu garadarbu – nulle kā saņemto mūzikas disku ar 18 skaņdarbiem, kurus uzpilda «Savējie», 7.-9. klašu koris, meiteņu koris, 12. klašu ansamblis un «Punktiņi», soliste Saiva Treide, muzicē instrumentālais ansamblis. Tas ierakstīts skolas zālē, strādājuši divas svētdienas no rīta līdz vakaram. R. Valdmane saka: "Nupat ticu, ka tas ir noticis, iepriekš neticēju. Priecājos, ka izpildījums sanācis ne akadēmiski atturīgs, bet tāds dzīvīgs, gluži kā mūsu kolektīvi."
Disks zināmā mērā ir kā tāds noslēguma punkts mūzikas novirzienam šajā skolā – šīgada devītie būs pēdējie, kuri beigs skolu ar novirziena vārdu. No tālā 1970. gada, kad R. Valdmane ar direktora Pētera Kokina, liela mūzikas cienītāja, atbalstu to izveidoja, pagājuši teju vai 40 gadi. To, cik daudz skolēni novirzienā skolu beiguši, viņa neesot saskaitījusi, bet līdz salidojumam to varot vēl pagūt. Un piebilst, ka ilgajos novirziena gados sasniegts daudz: "Pirmsākumos bijām divas – es un Jeļena Kusakova, tad atnāca Laimdota Silava. Vienubrīd skolā strādāja pat 15 mūzikas pedagogu; darbs bija ļoti profesionāls – gandrīz kā mūzikas skolā, turklāt gan instrumentu spēlē, gan kora mūzikā. Mums bijuši lieli panākumi – ar pirmajām novirziena meitenēm 1979. gadā bijām labākais meiteņu koris valstī; 1980. gadā Tautas koru grupā pieaugušo konkurencē ar «Noktirni», pirmo Tautas kori rajonā, bijā trešie. Tās bija virsotnes. Pēc 19 gadiem meiteņu koris vēlreiz valstī bija labākais… Bet – var uzkāpt virsotnē, taču svarīgi to noturēt un saglabāt, svarīgi piedalīties. Esam bijuši četros Raimonda Paula dziedāšanas svētkos, ārzemju braucienos, konkursos un festivālos. Redz, es skolā esmu ilgi, bet jauniešiem aktīvie ir trīs, četri gadi. Ja tai brīdī neietrāpās Dziesmu svētki, konkursi vai pasākumi, ieguvums ir mazāks."
R. Valdmane gan piebilst, ka nekad nav vajadzējis kādu spiest ar varu nākt uz kori. Viņasprāt, dziedāt vai nedziedāt – tā ir ģimenes pārliecība: "Ja vecāks grib, lai bērns mācās mūziku, tā notiek. Mums nav bijis problēmu uzņemt bērnus mūzikas novirzienā, gluži otrādi – pirmajos gados bija nopietna atlase. Tagad jautājumā – nākt vai nenākt uz kori – ir spēkā brīvprātības princips. Tā kā ir tehnikas laikmets un draugi – ar apziņošanu nav problēmu. Protams, vienam sestdienā ir sports, citam – kursi, bet mēģinām sabalansēties."
Vaicāta, kas notiks ar dziedāšanu ģimnāzijā, R. Valdmane ir pārliecināta, ka tā no skolas nepazudīs: "Joprojām dziedam. Lai arī mūziku kā mācību priekšmetu stundu nedēļā apgūst tikai proģimnāzijā, ceram, ka pa stundai būs arī 10. un 11. klasē. Kā rakstīju anotācijā uz diska vāciņa – dzīvojam ar Raiņa vārdiem: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies." Kori skolā ir un būs; nākamais ir Dziesmu svētku gads, I pakāpi skatē abi kori aizstāvējuši, tā ka tikai jāstrādā."
Vaicāta par skolas sasniegumiem, R. Valdmane domā, ka tās ir mūzikas un mākslas tradīcijas, sasniegumi ķīmijā un bioloģijā, savulaik – Aijas Miezītes paveiktais vēsturē un filozofijā. No dažādas interešu kopām bērniem bija lielas iespējas izvēlēties radniecīgāko. Mēs turpinām šīs tradīcijas, bet ejam līdzi laikam un apgūstam jaunas jomas. Ceru, ka absolventi atnāks un to visu redzēs. Un, ka redzēs mūsu skaisto skolu Vaivas Zirdziņas izvēlētājās krāsās."
50 skolēnu izvēlējušies kultūru un mākslu
Brīdī, kad R. Valdmane piemin kolēģes ieguldījumu skolas renovācijā, V. Zirdziņa iesaistās sarunā un komentē izdarīto: "Tā kā skola ir diezgan masīva un gaisma gaiteņos ieplūst no ziemeļu puses, vajadzēja aktīvas krāsas. Un, izrādījās, ka var sajaukt manis izvēlēto efektīgi dzeltenzaļo toni. Atsauksmes ir labas, skola ir gaiša un aktīva."
– Kādas ir jūsu atmiņas par skolu?
– Kad sāku rakstīt atmiņas grāmatai, sākumā šķita, ka nekas īpašs nav noticis. Bet pamazām atcerējos tik daudz, ka visu nevarēja iekļaut. Kad sāku skaitīt, cik manu skolēnu, kas beiguši ar mākslu saistītas augstskolas, ieguvuši skolotāja, arhitekta, mākslinieka izglītību, sanāca pie 50.
– Tā nu iznāk, ka skola stūrējusi divos virzienos – mākslas un mūzikas?
– Domāju, to noteica tā laika aktualitātes. Toreiz aktīva bija pašdarbība – deju kolektīvi, putēju orķestris… Mākslas novirziena nekad ģimnāzijā nav bijis, bet Tukumā domāja, ka mums tāds ir, jo visos Mākslas dienu pasākumos piedalījāmies, bija bērnu darbu izstādes grāmatnīcā un kinoteātrī, bērni piedalījās olimpiādēs. Mākslas dzīve bija ļoti aktīva. Līdzko guvām rezultātus, piedāvāja strādāt radošajā nometnē «Varavīksne». No turienes izauga mākslinieki – Ināra Gauja, Maija Solovjova, Līga Dravniece, Dace Dišlere un citi. Bija tādas trakās klases labā nozīmē – bērni neizvēlējās mācīties mākslu, bet bija visā tajā iekšā, piemēram, Maija Doveika, Kristers Matuševics, Didzis Cinovskis un citi. Gribu pieminēt ļoti interesantu personību Juri Gribuli. Viņam bija dabas dots talants zīmēšanā – jebkuru lietu viņš zīmēja ar profesionāļa piegājienu, bet speciāli mācīties viņam nešķita saprātīgi, jo tāpat viss padevās.
R. Valdmane:
– Viņš bija otrā mūzikas novirziena audzēknis. Reiz aizbraucām uz Rīgu, bet viņam galvā cepurīte sarkanbaltsarkanā krāsā… Šo lietu ilgi sēja klāt, Mākslas akadēmijā neņēma. Bet pirms dažiem gadiem viņš šo augstskolu pabeidza. Tā ir īsta medus maize. Tāpat kā ziņa par jebkuru, kas izmācījušies vai mācās otrreiz… Un kas daudz sasnieguši kā Ruta Paidere, Santa Kokina-Jākobsone, Gints Pabērzs, Ainārs Šablinskis, Ineta Maltavniece (nodibinājusi mūzikas novirzienu Lejasciemā), Gunda Vaivode (Tisenkopfi ir mūsējie), Diāna Špundzāne un citi.
– Vai sajūtat skolas garu, Raiņa garu?
V. Zirdziņa:
– Tie ir labestīgi skolnieki. Mums nav īpašu disciplīnas pārkāpumu. Šad tad pūķi patēloju – pirms pēdējās ieskaites divpadsmitajiem teicu: "Lidošu klasei pāri kā pūķis baisulis," bet tas tāpēc, lai viņi nešpikotu. Jāsaka tā – kad saņemu 10. klasi, ar satraukumu domāju, kā mums ar tām kultūras lietām ies. Grāmatas biezas, lielas… Bet te arī izpaužas skolas gars – sākumā acis izbīstas, bet pēc tam viss uz priekšu iet raiti. Bet par Raini… Tāpēc jau grāmatai izvēlējāmies vākus dzeltenīgā krāsā, kas Rainim tuva. 12. klase mācījās par Latvijas kultūru. Ulmaņlaikā Latvijā tika uzceltas vairāk nekā 800 skolas. Mūsu skolu projektēja ļoti populārs arhitekts – Indriķis Blankenburgs. To nākas visiem iemācīties – Raiņa skola, Blankenburga projekts.
– Ko bērniem vajadzētu paņemt no skolas līdzi?
– Savas valsts kultūras attīstības minimums šīs skolas beidzējiem būtu jāzina. Citās valstīs gadījies satikt cilvēkus, kas ļoti labi zina savas valsts vēsturi un kultūru, un ir gatavi par to stāstīt, kaut tikai sastapti uz ielas. Mana vēlme, lai mani skolēni tāpat zinātu Latviju un Tukumu.
R. Valdmane:
– Es gribētu, lai var savas valsts himnu nodziedāt.
V. Zirdziņa:
– Piemērs iz personīgās dzīves, kas apliecina skolas ieguldījumu. Mani dēli dienējuši armijā. Jaunākais nebija muzikālajā novirzienā – bija rūcējs jeb dundurs; viņu mācīja skolotāja Silava. Armijas vietā nonācis, viņš viņai sūtīja lielus sveicienu, jo bija nozīmēts par zapevalu – priekšā dziedātāju.
– Tātad var no dundura palikt par lakstīgalu?
– Var pilnīgi noteikti. Apliecinājums ir tas, ka B klašu kori arī allaž piedalījušies Dziesmu svētkos.
***
Kad vaicāju, vai abām skolotājiem svētku tērpi salidojumam jau sagādāti, samulsums valda vien brīdi. Ar sievišķīgu smaidu Rasma Valdmane tirpina kolēģi, līdz V. Zirdziņa atzīstas, ka esot – ne svaigi pirkts, bet neredzēts gan. Skolotāja Valdmane nosaka, ka pie vecāka tērpa būšot jauna žaketīte. Un abas sirsnīgi nosmejas.
***
Vakarpusē Vaiva Zirdziņa piezvana un saka, ka viņu nedaudz satraucot sarunās izskanējusī svētku jūsma. Tā aizēnojot tās problēmas, kas skar izglītības sistēmu un ar kurām ik dienas saskaras skolotāji un skolēni: "Nemaz tik vienkāršas tās skolas lietas nav. Ir problēmas pašā sistēmā – nākamajā gadā, piemēram, kultūras vēstures vietā nākšot kulturoloģija, bet tas ir pavisam kas cits. Šajos grūtajos laikos būs jaunas grāmatas, jauna pieeja, bet neviens īsti nezina, kam tas vajadzīgs.
Un vēl – kāds 12. klases skolēns šodien pēc ieskaites teica, lai viņa darbu lasot pēdējo un lai nebojājot darba prieku. Droši vien padomāja, ka šis nav tas labākais veikums… Tāda, lūk, ir skolas ikdiena."
Mēs stāvam zem skolas ozoliem. Un lai vienmēr tā paliek…
Ģimnāzijas direktori Guntu Aumali sastopam skaitot absolventus. Kopējais cipars sanācis paliels – 3248, no tiem 811 beiguši 7. klasi, bet 23 – pedagoģisko klasi. Tāds esot skolas sausais atlikums.
– Ar kādu zināšanu un saprašanas minumu ģimnāzijas absolventam vajadzētu aiziet no skolas?
– Tā gan ir jābūtība, bet ceru, ka jaunietis ir ieguvis saprašanu – ka viņa saknes ir viņa ģimenē, viņa skolā, viņa Tukumā un viņa Latvijā. Tādu es redzu to pamatu. Un ka viņš apzinās, ka mācījies tik, cik spējis, bet vēl daudz ko nezina.
– Un šo saprašanu viņš šeit pilnā mērā dabū?
– Es ceru, ka varētu dabūt. Dažāda ir mācību motivācija, dažāda ir vecāku attieksme pret skolu, mēs, skolotāji, arīdzan esam dažādi. Bet, ja skatās pozitīvi, kā tagad saka, tad šīs iespējas skolā varētu būt. Visu mūžu gan vajadzētu paturēt prātā – no kurienes esmu nācis. Ar domu – tas ir mans pamats, un es taču pats savas saknes neaizliegšu.
– Kad Rainis lika pamatakmeni skolai, viņam noteikti prātā nenāca, ka pēc 80 gadiem skolas, ko tolaik un vēlāk cēla, tagad vērs ciet.
– Domāju, ka Rainis notikušajā būtu dziļi vīlies, jo šajā izdzīvošanas cīņā pazaudējam garīgumu, ko Rainis mums ir vēlējis. Un viņš mums vēlējis gara gaismas ziņā pacelties pāri baznīcu jumtiem. Taču ar izglītības sistēmas sekmīgu – pēdiņās – realizēšanu garīgums pamazāk izmirst. Parasti laukos centrā bija skola, pasts, feldšerpunkts, veikals, baznīca, bibliotēka, pagastnams, tagad tas viss zūd. Ar prātu saprotu, ka kvalitatīvu izglītību var iegūt labi aprīkotā un kvalificētu kadru bagātā skolā, bet manī dzīvo latvietis, kas redz, kas laukos notiek. Ja tur garīgās dzīves nebūs, tā koncentrēsies centros, bet, kur vairāk sapulcē galvu, tur mazāk tādu, kas domā. Kādreiz tādu atziņu mācījos.
– Bažījaties par savas skolas likteni?
– Īpaši ne. No skolēnu skaita viedokļa nebaidos, bet, turpinoties sliktajai ekonomiskajai situācijai, arvien mazāk cilvēki gribēs studēt par pedagogiem. Taču skolas pedagogu vidējais vecums ir 50,08 gadi.
– Ko jūs teiksiet absolventiem, kuri nāks uz savu skolu vai kuri tajā atgriezīsies domās?
– (Tūlīt saraudāšos.) Kādreiz ļoti lepojos, cik daudz līdzekļu esam skolā ieguldījuši. To varu darīt joprojām, bet šajā situācijā tas nav galvenais. Jāturas pie mūžīgām vērtībām – draudzības, prieka par vērtīgi nodzīvotu mūžu, labi izaudzinātiem un izskolotiem bērniem, mīlestību, par to, kas ir, bija un būs. Katru 1. septembri saku, ka atkal stāvam zem vecajiem ozoliem… Man gribētos, lai tā arī paliek. Lai šī vieta dod spēku pārdzīvot tos grūtos laikus, kas priekšā. Gan skolēniem, gan skolotājiem.
Kā atgriešanās mājās
"Gribētu, lai ar tādām domā jaunieši nāk uz savu skolu," saka Inese Bērziņa, direktores vietniece audzināšanas darbā. Viņai šī ir pirmā un vienīgā darba vieta, kura dod kolosālāko drošības un māju sajūtu.
"Ir bijuši tādi skolēni un audzināmie, kuriem var sirdi atdot un ar kuriem jūties, kā roka ar cimdu. Tas, ka vari izdarīt visu, ka vari saprasties no pusvārda, rada laimes sajūtu. Tāpēc saku, ka daudziem salidojums ir kā atgriešanās mājās. Jā, citiem varbūt tas ir formāli, citiem tusiņš… Un skola pieņems savus bērnus tādus, kādi tie ir. Tas ir tāpat kā ģimenē, kur bērniem saki: "Lai cik tev grūti un lai ko esi sastrādājis, vienmēr atceries ceļu uz mājām, pie ģimenes, kur tevi vienmēr sapratīs kā nekur citur." Un skolotāji vienmēr sapratīs un visu piedos, lai kādas ziepes kāds nebūtu vārījis… Tāpēc jau tā ir skola, kas savu laiku māca, bet savu laiku saprot."
Bērns ir tāds, kāds piedzimst, grāmata ir tāda, kāda tapusi
Neilgi pirms dzimšanas dienas klajā nākusi Tukuma Raiņa ģimnāzijas pirmā grāmata «Raiņa skolai 80», kuru sarakstījušas Gunta Aumale un Loāna Šulca.
G. Aumale pastāstīja, ka sākotnēji domāts izdot mazu vēstures apcerīti, lai noskaidrotu skolas pirmsākumus: "Bet, kad darbs sākās, sapratām, ka varam aptvert vienu tūkstošo daļu no visas informācijas, jo sauso vēsturi gribējām papildināt ar skolēnu un skolotāju attieksmi vēstulēs, atmiņās pret šo vietu. Mans uzdevums bija veidot kopējo garu un stilu, L. Šulca vāca vēstures materiālus, palīdzēja Rasma Valdmane, Inese Bērziņa, Gunārs Reimats, Vaiva Zirdziņa un daudzi citi. Kad grāmatu paņēmu pirmo reizi, sajūtas bija īpašas – kā toreiz, kad piedzima meitas un kad atklāju sporta zāli. Tagad man ir ceturtais bērns. Tikai, ziniet, kā uzšķīru grāmatu, tūlīt atradu kļūdas, lai gan 101 reizi bijām labojuši…"
Vaicāta, vai netveramo mācību procesu grāmatā var padarīt taustāmu un vai izdevies visu salikt pa plauktiņiem, G. Aumale ir pārliecināta, ka tikai tagad saprotot, kā vajadzējis rakstīt: "Mēs mēģinājām katru vēstures periodu – brīvvalsts, vācu okupācijas, padomju un Atmodas laiku raksturot bezpersoniski, bet ideoloģija vienalga lien ārā. Tā kā mēs, rakstītājas, esam dzīvojušas padomju laikā, varbūt grāmatas lasītāji izjutīs, ka slavinām tieši šo vienu posmu, ka tas ir pārāk liels. Vēl mēs bažījamies, vai nebūs kļūdu, jo bijuši daudzi protokolisti, varbūt kāds kļūdaini vai nepilnīgi fiksējis vārdus, uzvārdus, faktus… Tad uzkārās dators, kas šo to pazaudēja un sajauca. Un pienāca brīdis, kad nebija vairs spēka neskaitāmo reizi visu līdz pēdējam burtam pārbaudīt. Bet iecere bija vislabākā."
Vēstures un filozofijas skolotāja Loāna Šulca, kura Raiņos nostrādājusi 15 gadus, ir gandarīta, ka var te strādāt. Tieši vēstures izzināšana un apkopošana grāmatā, bijis viņas roku darbs: "Skolai bija tikai brošūras, bukleti un atmiņas, bet ne savas grāmatas. To pirms diviem gadiem rosināja veidot G. Aumale. Skolas arhīvā materiālu par pirmajiem darbības gadiem bija maz, lielākoties tikai atmiņas, tāpēc vajadzēja strādāt valsts arhīvā. Tur atradu pedagoģisko sēžu protokolus, turklāt ļoti interesantus, specifiskā valodā rakstītus, ar bagātu faktu materiālu, piezīmēm par uzvedības pārkāpumiem, ģērbšanos, matu griezumiem, brīvā laika pavadīšanu utt., kā arī algu sarakstus. Pēc tam pētīju Tukuma arhīva un skolas arhīva materiālus. Teikšu tā, ja nebūtu strādājusi muzejā un nebūtu apguvusi, kā apstrādājams vēsturiskais materiāls, nezinu, kā tiktu galā. Turklāt, ja visu to vajadzētu dabūt gatavu pēc šolaiku sēžu protokoliem, neuzrakstītu neko, jo informācijas tajos ir ļoti maz.
Vaicāta par atklājumiem arhīvā, L. Šulcs stāstīja, ka dokumenti ieviesuši korekcijas dažu skolas pārziņu darbības laikos, kas atšķiras no tiem, kā uzskatīts līdz šim. Par pašu akmens likšanu gan informācijas neesot bijis, taču to, no 1927. gada muzeja laikrakstiem ņemtu, atsūtījis skolas absolvents Juris Kibermanis."
G. Aumale un L. Šulcs saka paldies visiem, kas iesaistījās grāmatas tapšanā – gan ar finansiālo atbalstu, gan atmiņām, fotogrāfijām un padomiem.
