Gleznu galerijā «Vējspārns» šī ir pirmā gleznotājas Laines Kainaizes darbu izstāde. Kandavas vasaras plenērā māksliniece piedalījusies jau divus gadus pēc kārtas, tālab galerijas apmeklētāji, uzlūkojot mākslas darbus, ar prieku atpazīst uz audekla iemūžinātos mazpilsētas skatus: Dievnamu, bruģētās ieliņas, pilskalnu, Abavas draiskos līčus, ielās sastaptu meiteni.
Tikšanās divu mākslu pasaulē
Tā varētu raksturot šīs reizes pasākumu «Vējspārnā», jo dialogu ar mākslinieci lieliski papildināja VEF kultūras pils vīru vokālā ansambļa skanīgās balsis. "Dievs laikam ir uzklausījis manu vēlmi un to piepildījis, jo dzīve mani ir savedusi kopā ar mūziķiem," uzsākot sarunu, gandarīti atzina māksliniece. Gleznotāja atklāja, ka šī ir otra šāda rakstura sadarbība, kurā vienlaikus dota iespēja pabūt gan mākslas, gan mūzikas vidē, pirmā bijusi mākslinieku saietā Lietuvā. Par tikšanās reizei atbilstoša rakstura dziesmām parūpējies komponists Vilnis Salaks (viņš ir arī šī ansambļa vadītājs un vairāku izpildīto dziesmu mūzikas autors), bet mūziķis Ramans Jansons dzied nevien šajā, bet arīdzan ansamblī «Silavoti» un vēl vienlaikus gādā par mākslinieku nokļūšanu līdz pasākumu norises vietām.
Māksla un mūzika viena otru lieliski papildina – tā šo mākslas mācību stundu gleznu galerijā vērtēja pasākuma apmeklētāji, VKLT viesnīcu servisa audzēkņi un viņu pasniedzēja Anita Filoņenko. Un jāteic, ka starp mākslinieci un jauniešiem izvērtās brīvs un nepiespiests dialogs, ar interesantiem jautājumiem un emocijām bagātām, izsmeļošām atbildēm.
Ideja ir jāpiefiksē, tiklīdz tā radusies
Tā ieteic gleznotāja, stāstot par savu piezīmju blociņu, kurā iemūžināta ne viena vien pēkšņi radušās idejas skice, kuru uzreiz nekādi nav iespējams realizēt, bet kaut kad tā noteikti izpaudīsies mākslas darbā. Ir darbi, kuri top neticami ātri un darbi, kas gluži pretēji – top lēni un smagi. Piemēram dejotājas Vijas Vētras portrets tapis astoņu gadu garumā. Tālab gleznotāja pus nopietni pus pajokam secina, ka pirmie otas triepieni uz audekla jāuzliek augošā mēnesī, tad darbiņš aug, aug un izaug ātrāk kā citkārt. Māksliniece apgalvo, ka viņa mīl itin visus savus darbus, jo īpaši jaunās, pēdējā laikā tapušās gleznas.
L. Kainaize pamatā strādā ar eļļas krāsām, bet reizumis arī akvareļtehnikā. Pirmā glezna – pašportrets – eļļas tehnikā tapis 12 gadu vecumā. Interese par glezniecību mākslas apgarotajai meitenei radusies jau agrā bērnībā, un tas ir gluži pašsaprotami, jo viņa uzaugusi Rīgā, mākslinieku ģimenē. Viņas māte ir gleznotāja Biruta Baumane, bet tēvs – tēlnieks Kārlis Baumanis. Absolvējot Valsts Mākslas akadēmiju, diplomdarba vadītājs bija izcilais meistars Boriss Bērziņš, kurš jau toreiz akadēmijas studentei ieteica vadīties pēc savām izjūtām un savas pārliecības. "Ja esat pārliecināti par to, ko darāt, tad aizstāviet savu ideju un pierādiet to!" uzrunājot visus klātesošos, pārliecinoši bilda māksliniece.
Viņas darbi atrodas gan Latvijas un Krievijas Mākslas fonda kolekcijā, gan privātkolekcijās Latvijā, Vācijā, Francijā, Anglijā un ASV. Viņu un viņas darbus pazīst un ciena daudzviet aiz mūsu valsts robežām.
"Gleznošanai idejas meklēju ar sirdi, bet darbus radu ne tikai ar sirdi, bet arī ar domu," tā savu daiļradi raksturo māksliniece Laine Kainaize.
