Radības kronis?

Piebraucu pie dzelzceļa pārbrauktuves un skatos, kā, spītējot griezīgajai pīkstēšanai un sarkano brīdinājumsignālu izmisīgajai mirkšķināšanai, vēl pāris automašīnas cēli, motoriem rēcot, šķērso dzelzceļa sliedes. Sajūtos pat mazliet muļķīgi un nu galīgi nestilīga, jo apstājos un pagaidīju, līdz aizbrauc vilciens. Sava lēnīguma dēļ piedzīvoju arī citas šausmas – kāds pārgalvis veic slaidu izlēcienu pāri sliedēm, kaut vilciens jau uzsācis kustību. Bail pat iedomāties, ja viņa veiktais "baleta" triks nebūtu izdevies!

Turpinot ceļu, tuvojos bēdīgi slavenajam Jelgavas krustam, kur vismaz vienu reizi mēnesī, nu gluži kā pēc pulksteņa, notiek automašīnu sadursmes un reizēm sekas mēdz būt pat pavisam nepatīkamas – kādu aizved vairs ne uz savām kājām. Līdz šim mani tas izbrīnīja, jo nevarēju saprast – krūmu tur nav, arī satiksme mēreni intensīva… Un, kamēr es tā prātoju, zvērīgā ātrumā, ne pārāk veikli lavierējot starp citiem braucamrīkiem, garām panesas sudrabots auto. «STOP» zīme, «Labās rokas likums»? Kas tie par tādiem moderniem izgudrojumiem? Sudrabotais, motorizētais rumaks neskatās ne pa labi, ne pa kreisi un nebremzējot dodas savā izvēlētajā virzienā. Paldies! Es vairs nebrīnos!
Nu piemīt, ko tur liegties, arī man daži sievišķīgi autovadīšanas niķi, bet, domāju, kā līdzīgi kā daudziem citiem, nav man patikšana vērot, kā cilvēks tīši padara sev galu. Un ja jau būtu jāredz tikai tas, kā ar vilcienu "satiekas" vakardienas dāmīte, kas, sēžot savā mersīti, pims pārgalvīgā izlēciena uz dzelzceļa mālēja lūpas! Gan jau pārdzīvotu šo traumatisko pieredzi! Bet gadās jau arī tā, ka nāvē, ja potenciālam "pašnāvniekam" gadījies kāds lielāks un ātrāks braucamais, līdzi tiek parauti arī pavisam miermīlīgie, nevainīgie un kārtīgie. Bez tēviem, mātēm paliek bērni un vecāki – bez bērniem!
Bioloģiju mācījos labi, bet neatceros, ka būtu vēl kāda suga, kas tik uzstājīgi censtos doties nāvē. "Radības kronis?" Tur pat zirgam jāsmejas!