Smārdes pagastā, atpūtas kompleksā «Valguma pasaule», turpinot Putnu dienās aizsāktu tradīciju, vietējās pamatskolas 8. klases skolēni izgatavoja vairākus desmitus putnu būrīšus. Kā pastāstīja pasākuma rīkotājs Gundars Baltaisvilks, šoreiz 16 bērni kopā ar Ķemeru Nacionālā parka darbiniekiem izgatavojuši 35 būrīšus – 10 mājas strazdam, bet 25 – apodziņam domātus. Šie būrīši tikšot izlikti Ķemeru parkā, bet «Valguma pasaulē» paturēšot vien trīs. G. Baltaisvilks atzina, ka būrīšu izlikšanas laiks gan mazliet nokavēts – tie jāizvieto pirms putnu atlidošanas, tomēr šie noderēšot nākamajiem gadiem, jo būrītis kalpojot visai ilgi – vidēji 10 gadus.
Vairāk par apodziņiem un viņu dzīvesveidu pastāstīja Ķemeru Nacionālā parka speciālists Jānis Ķuze: – Apodziņi jau vairs nelūkos šos būrīšus, taču pavisam noteikti tajos iekārtosies zīlītes un zvirbuļi; apodziņi šobrīd sāk dēt olas.
Apodziņš ir nometnieks – vietējais putniņš, kas paliek pie mums pārziemot. Tā ir pati mazākā Latvijas pūcīte – strazda lielumā, tāpēc arī būrīši salīdzinoši mazi. Tiem skrejas diametrs ir tikai 5 cm liels, tomēr apodziņš mierīgi var ielīst iekšā. Priekšējo sieniņu taisām dubultbiezu – šo būrīšu rasējums ir nācis no Somijas, kur šādi būrīši jau aprobēti dabā. Dubultbiezā siena vajadzīga, lai imitētu dzeņa kalto dobumu, jo, piemēram, kad dižraibais dzenis izkalis dobumu apsē, tā priekšējā siena ir vismaz 5 cm bieza – nevar kalt plānāku, jo citādi koks vienkārši nolūzīs.
Pirms vairākiem gadiem mēs Ķemeru Nacionālajā parkā izlikām 50 apodziņiem domātus būrus un patiesībā pirmie guvām pieredzi apodziņu ligzdošanai būros – pirms diviem gadiem apodziņi iedzīvojās trijos būros; divos tika izperēts katrā pa sešiem mazuļiem, bet trešajā – septiņi. Vēl kas interesanti, ziemā apodziņš mēdz taisīt barības krājumus – pusbūrīti piekrāmē pilnu ar beigtām zīlītēm. Ziemā tādu būrīti kontrolēju, attaisīju vaļā, bet tur kā ledusskapī – līdz pusei pilns ar zīlītēm, zeltgalvītēm un pa kādai meža strupastei. Apodziņš izveido šādu krājumu un tad grūtā brīdī notiesā; ļoti interesantas uzvedības pūcīte.
– Biju iedomājies, ka pūces vairāk no pelēm pārtiek…?
– Nē, spiež uz putniņiem un strupastēm. Vēl kas interesanti – pirms desmit gadiem apodziņu uzskatījām par ekstrēmu retumu. 1999. gadā vērtējām, ka parkā ligzdo viens līdz pieci apodziņu pāri, taču pēdējo gadu laikā esam guvuši ārkārtīgi interesantu jaunu pieredzi par to, kā apodziņu atrast – viņš var būt ļoti aktīvs arī dienas laikā, ja viņu pareizi paprovocē. Ja apgūst apodziņa saucienu, izejot agrā rītā mežā un pasvilpojot, var gadīties, ka apodziņš atlidos, nosēdīsies kokā svilpotājam virs galvas un atbildēs. Vecos, labos mežos, kur daudz dobumainu koku, ja šādi pasvilposi, vari saņemt atbildi no trim dažādām pusēm. Līdz ar to esam konstatējuši, ka šobrīd apodziņš ir visbiežāk sastopamā pūču suga Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Vecu mežu mums netrūkst un līdz ar to apodziņu blīvums vietām ir fantastisks.
– Kā tas iespaido pārējās sugas? Ko iesākt zīlītēm un citiem sīkputniem?
– Redz, neviens plēsējs nav ieinteresēts savu barības objektu novest līdz iznīcībai. Tik augsts apodziņu blīvums iespējams vienīgi ar nosacījumu, ka arī barības objektu – sugu populācijas ir veselīgā stāvoklī. Vecā mežā labi apstākļi ir visiem dobumperētājiem putniem. Dzeņiem ir ar ko baroties un kalt dobumus, savukārt maziem putniņiem, teiksim, zīlītēm ir stipri labākas iespējas ligzdot. Zīlītes jau dabiski ir pielāgojušās lielai mirstībai. Vienā gadā pāris var noligzdot trīs reizes – katrā perējumā apmēram desmit mazuļi; tas nozīmē, ka viens lielo zīlīšu pāris vienā vasarā var izaudzināt 30 mazuļus. Mazajiem putniņiem tas tā ir, ka ziemā lielākā daļa no mazuļiem iet bojā – nosalst, mirst no bada vai tos apēd apodziņš» Diemžēl dabā tā tas iekārtots.
– Vai ir kas sakāms par pūču intelektu. Speciālisti apgalvo, ka pūces pretēji aprakstītajam «gudrības simbolam» esot vienas no glupākajiem putniem…?
– Teiksim tā – pūču gadījumā mēs daudzviet varam redzēt ļoti interesantus pielāgošanās variantus. Pūces veiksmīgi aizņem savu ekoloģisko nišu – ir sugas, kas pielāgojušās darbam naktī, kas – krēslā, bet apodziņš lielākoties medī dienas laikā. Pūces ir ļoti pielāgoties spējīgas – piemēram, meža pūce var ligzdot visādās cilvēku būvēs – ēku bēniņos un līdzīgās vietās. Tas norāda, ka viņas ir spējīgas izmantot jaunās iespējas, ko rada cilvēks; tā, ka vērtēt intelektu tikai tādā griezumā, ka krauklis māk saskaitīt līdz trīs, bet pūce nē, nebūtu pareizi.
– Vai apodziņam dabā ir ienaidnieki?
– Protams, pūču starpā ir visai izteikta tā saucamā starpsugu konkurence; teiksim, Urālu pūce – liels un spēcīgs putns var noķert un apēst viņas teritorijā ligzdojošu meža pūci, vai arī ūpis – lielākā no mūsu pūcēm, var aiznest meža pūci notiesāšanai saviem mazuļiem. Arī apodziņš visticamāk krīt par upuri citām lielākām pūcēm; tāpat, iespējams, daļu apodziņu ligzdu izposta meža cauna. Mēs gan nezinām izpostīto ligzdu īpatsvaru, taču meža cauna ir nopietns dobumperētāju putnu ligzdu postītājs. Viņa ar ķepu ļoti veikli izvāc no dobuma putnu mazuļus – spēs iekļūt arī mūsu gatavotajos būrīšos; ja nu iekļūšanu vien nedaudz sarežģīs lielā jumta pārkare…