"Pat lauru vainags novīst, bet mīlestība – nekad!" tā dzied vecā ziņģē. Un Elmārs Augusts Rumba sirms kā Baltais tēvs, bet sirds… tā tak jauna. Par to varēja pārliecināties Elmāra spalvas māsas, brāļi, tukumnieki, viņa mīļie, kas sanāca kopā Tukuma kultūras namā ceturtdienas novakarē, kad svinīgi tika atvērta E. A. Rumbas dzejas grāmata «Puikas sirds un mūža zīmes».
Pasākumā piedalījās Tukuma tautas teātra aktieri, mūziķi no mūzikas skolas, komponists Pēteris Butāns. Viņam ar' nācies ne vienreiz vien dzejnieka vārsmai pielikt notis. Roku rokā sadzīvo mūzika ar dzeja. Aktieri ar' ņēma jestrākos dzejoļus. Lasīja ar skatuvisku piesitienu. Laiku pa laikam zālīti pāršalca smieklu vilnis. Tā no jauneklīgās sirds.
Līdzās Elmāram – Viņa. Anniņa. Ar' balta kā ābele šopavasar uzziedējusi. Abi rokās sadevušies kā allaž. Smiekls, smaids abu sejās. Arī tad, kad atmiņās aizklīst – sendienās, taciņās uz Melnezeru turpu atpakaļ. Tā, ka pat asara acīs riešas, bet uz āru nenāk. Svētku reizē un, ko cilvēki nodomās?! Lai domā. Lai. Vai gan Tukumā da jebkas ir noticis, notiek, notiks bez Rumbu klātbūtnes? Kultūras nama zālē, Brīvības laukumā, Pils torniī, muzeju pasākumos. Zāles maliņā, viducī, kā nu kuro reizi, rokās sadevušies sēž Rumbas. Sirms gaišums līdzi viņiem atnācis. Un – pasākums var sākties.
