Priekšroka spēļu zālei, ne cilvēkam

Pērn savu bēdu stāstu redakcijai uzticēja tukumniece Vija Parfjonova, kas dzīvo Tukumā, Pasta ielā 23 – ēkā, kuras vienā pusē atrodas SIA «Amugames» spēļu zāle, bet otrā – privatizēti dzīvokļi. Problēma tā, ka laimētavas klienti traucējot naktsmieru un ar to, protams, neapmierināti ir visu trīs pirmā stāva dzīvokļu iemītnieki.

Dzīvoklis nevar būt spēļu zāles turpinājums!

V. Parfjonova:

– Kad ievācos šajā dzīvoklī, pirmais, ko ievēroju, bija tieši ārdurvju sišana, jo starp dzīvokli un spēļu zāles priekštelpu ir tikai plāna starpsiena. Mitrā laikā durvis piebriest un, lai aizvērtu, tās jāsit ar spēku. Pie sienas noliku sekciju, taču vēl sliktāk – durvju troksnis atbalsojas dubultā, jo pat visi trauki sekcijā skan. Tagad ziema klāt – kaut balsī bļauj.

Kur bija prāts tam cilvēkam, kas atļāva līdzās dzīvoklim ierīkot durvis? Vai tad tiešām grūti saprast – dzīvoklis nevar būt spēļu zāles turpinājums?! Visiem dzīvokļiem ielas pusē palodzes ir izsēdētas. Uz manas palodzes, kas līdzās ārdurvīm, regulāri liek kājas un spļauj logā.

Kaimiņi pat guļ virtuvē, lai nedzirdētu, kas ielas pusē notiek. Es to nevaru darīt, jo otrpus mājai uz sienām ir sarma – māja ir veca.

Tukuma domes priekšsēdētājs Juris Šulcs man teica, – ja viņi (spēļu zāles saimnieki) negādāšot par kārtību, atņemšot licenci. Domei iesniedzu sūdzību, taču to nodeva tālāk municipālajai policijai. Policisti – cepuri nost, brauc pēc katra zvana, taču labuma nekāda – iedzen trokšņotājus iekšā. Taču – kā policisti prom, tie atkal ārā… Domē man paskaidroja, ka nav aizliegts cilvēkiem stāvēt uz ielas un runāt. Tomēr ir taču atšķirība, – cilvēki vienkārši parunā vai, sākot no 23.00 līdz pat rītam, bļaustās, svilpj un vēl nez ko dara!

Speciāli aizgāju paskatīties pie spēļu zāles «Bumerangs» – vai arī tur sēž uz palodzēm, bļaustās un spļauj logos?. Nē, tur palodzes tīras, ne troksnīša, nekā. Izgāja cilvēks uzsmēķēt un pēc tam iegāja iekšā; durvis vērās tik klusu, ka pat nebija dzirdamas. Tālāk paskatījos Pils ielā, pie «Fēniksa» – jā, durvis aizveras lēnām un bez skaņas; arī palodzes tīras. Līdzās «Aladins» – viss tieši tāpat.

Ja šeit jaunieši pie durvīm bļaustās visu nakti, tad kas viņus tur vilina – spēļu automāti vai nakts točka (spēļu zālē tiek tirgots alkohols)?

Aiz loga auro rupjības, no griestiem tek urīns…

Ja V. Parfjonovu vairāk satrauc trokšņainie spēļu zāles klienti, tad kaimiņi nav apmierināti arī ar augšstāvā notiekošo – jau gadiem mājas bēniņu stāvs, kam viena daļa izdegusi, kļuvis par patvērumu klaidoņiem un alkohola cienītājiem.

Janīna Fersta:

– No automātu zāles pat 3.00 naktī trokšņo un kliedz – gulēt nav iespējams. Agrāk strādāja tikai līdz 23.00, tagad – augu diennakti. Augšā kaimiņi tāpat dzer un uzdzīvo. Māja jau vienreiz dega (pirms gadiem divpadsmit vai trīspadsmit); baidos, ka kādreiz atgriezīšos no darba un nebūs, kur palikt. Dzīvot nav iespējams. Tualetes augšā nav. Kur iedzēris iesi? Kārto savas dabiskās vajadzības turpat, taisni uz grīdas. Neesmu sūdzējusies, jo nav bijis laika to darīt. Kaimiņiene ir sūdzējusies, taču – vai tāpēc kas mainījies?! Kad malku atved, jāsēž un jāsargā – zog nemitīgi.

Aiva un Arnis Riekstiņi:

– Apbrīnoju, kā kaimiņi var gulēt, jo pat pie mums dzirdama spēļu zāles durvju ciršana. Otrs – jaunieši smēķē un dzer tieši pie logiem. Troksnis ir nenormāls! Un vārdus kādus dzirdam? Reiz saucu pašvaldības policistus, jo nevarēju vairs izturēt – tādiem "mātes vārdiem" lamājās. Policisti, neizkāpjot no mašīnas, vienkārši pateica jauniešiem, lai iet mājās… Ielas pusē logus nevar vērt vaļā.

Šeit dzīvojam jau 15 gadus, bet situācija nav uzlabojusies. Vasarā staigāju ar mazu bērnu pa pagalmu, un cilvēki no malas noskatījās kā uz bomzeni – augšstāva kaimiņiem logi vaļā un piedzērušies aurē tā, ka līdz domei dzirdams.

Otrā stāvā ir dzerošs un uz gultas guļošs invalīds – urīns un viss pārējais nāk uz mūsu galvām, jo uz tualeti jau neviens tur neiet. Kad nolēja svaigi izremontētus griestus, ieradās pašvaldības komisija – novērtēja un teica, lai gaidu atbildi. Gaidu jau sešus vai septiņus mēnešus, nekā nav….

Dzīve citā gadsimtā

A. Riekstiņa:

– Arī mūsu dzīvoklim ir tualete laukā, taču – kā uzlīst lietus, tā mirkst ūdenī un nav izmantojama. Tualete būvēta kā izsmeļamā bedre, bet turpat aiz sienas – malkas šķūnītis. Brīžiem malku no mēsliem ņemu laukā. Mēs nedzīvojam 21. gadsimtā…

A. Riekstiņš:

– Ciemiņus sūtām uz spēļu zāles tualeti – a, ko mums darīt? Paši ejam arī uz Ledus halli, tur smuki siltumā var pasēdēt. Eglīša kungs solīja ierīkot iekšā tualeti. Komunālā dienesta vīri sastāstīja, ko visu nevar izdarīt – bedri izbūvēt, sūkni ielikt un tamlīdzīgi, taču ar to arī viss beidzies. Laikam ķeksīti ievilka, ka objekts apsekots. Gads pagājis, kopš Eglīša kunga solījuma, nekas nav izdarīts.

A. Riekstiņa:

– Pašvaldība uz mūsu iesniegumiem nereaģē. 24. oktobrī apritēja gads, kopš siltumtrases bojājuma dēļ noplūda mūsu malka. Avīzē Šulca kungs solīja, ka šis gadījums tikšot izvērtēts – atnāca divas komisijas, novērtēja zaudējumus Ls 40 vērtībā un solīja tos kompensēt. Viss ar galiem… Man teica, lai gaidot lēmumu pa pastu, bet tā arī nekā nesagaidīju. Trīs vai četras reizes gāju uz domi, bet tur tikai viens pie otra sūta. Man vairs nav spēka uz domi iet un arī kauns. Nezinu vairs, kā ar viņiem runāt…

Pie loga esmu iztaisījusi puķu dobi – vai kāds man par to maksā? Vai paldies pasaka? Bet, ja vienu mēnesi nesamaksāju par īri, man soda naudu uzliek. Taču es par īri nemaksāju speciāli, jo gaidu, kad Eglīša kungs solītos Ls 40 samaksās.

Krūmos pie šķūņiem bija iemitinājies bomzītis – tur bija savilkti visi iespējamie atkritumi. To taču vajadzētu pašvaldībai tīrīt! Agrāk to darīja talonu strādnieki, kas tagad – nezinu. Daļa domnieku ik rītu gar šo māju iet uz darbu – brīnos, kā viņi tik vienaldzīgi var paiet garām…

Municipālās policijas priekšnieks neko nevar pateikt

Vai un kā iespējams nodrošināt kārtību šajā mājā, vaicājām Tukuma pilsētas pašvaldības policijas priekšniekam Armandam Hohfeldam. Lai gan mūsu saruna bija gara, rezumējums izrādījās īss:

– Neko nevaru ieteikt. Varu teikt vienīgi to, ka uz visiem izsaukumiem mani puiši ir aizbraukuši un spēļu zāle 2007. gadā ir sodīta. Par kārtību tur atbild SIA «Amugames», kam vadība atrodas Rīgā. Šobrīd trokšņošana juridiski neskaitās huligāniska darbība, tāpēc varam tikai braukt un trokšņotājiem aizrādīt. Problēma ir valsts likumdošanā, tomēr drīzā laikā ceram sodu par trokšņošanu iekļaut pašvaldības saistošajos noteikumos, kā tas jau izdarīts Rīgā. Arī es uzskatu – dzīvoklis ar spēļu zāli nevar sadzīvot.

– Kā citās Tukuma spēļu zālēs – vai ir mierīgāk?

– Pie stacijas līdzās dzīvokļu nav; kafejnīcā «Māra» Kurzemes ielā – nav dzīvojamās zonas; Pils ielā – ir bijušas sūdzības. «Aladins» darbojas līdz 23.00, «Fēnikss» – augu diennakti, taču viņi problēmu saprot un skaļumu pieklusina; tāpat tur dzīvo mūsu darbiniece, kas ievieš kārtību.

Durvis ceļos apkārt mājai?

Jāsaka, – pēc vairāk nekā mēneša, kopš mēs, žurnālisti, pastiprināti sekojam līdzi šai problēmai, zināms risinājums ir rasts un nākotne solās būt cerīgāka. Par to – mājas daļas īpašniece Airisa Liepiņa, kas telpas iznomājusi SIA «Amugames»:

– Kopīgiem spēkiem pirms īsa brīža novērsām pamatproblēmu – tagad durvīm pielikts mehānisms, lai tās vērtos lēni; bija pretenzijas par to, ka klienti pie durvīm smēķē – nu izsmēķu urna pārvietota uz otru mājas stūri, tuvāk pagalmam.

Mani drusku ir pievīlis arhitekts, kas jau trešo gadu taisa projektu, tomēr ceru, ka šovasar viņš to pabeigs un varēsim veikt pārbūvi. Mēs gribētu ielikt jaunas durvis un iespēju robežās nostiprināt mājas gala sienu.

Māja ir veca, augšējais dzīvoklis izdedzis, taču nez kāpēc esmu vienīgā, kas saņem pārmetumus par mājas stāvokli. Augšstāva īrnieki vienu starpsienu nokurināja, kārto tur savas dabiskās vajadzības, taču par to viņiem nekādu kreņķu. Pāris reizes esmu uzgājusi augšā, kad visi tur ir tādā komā, ka tikai jābrīnās, kā māja nav pavisam nosvilināta. Laiku laikos pret to neviens nav iebildis – problēmas tikai ar spēļu zāli…

Bet ar spēļu zāli ir tā – tur kārtību nodrošina apsardzes firmas apsargs, un domāju, ka viņš ar saviem pienākumiem tiek galā. Varbūt vajadzētu vairāk uzturēt kārtību, taču esmu mazliet nogurusi par to cīnīties – kad pāris reižu vērsos pašvaldības policijā (bez kādiem iesniegumiem, cilvēcīgi lūdzu, lai, braucot garām, paskatās, kas tur notiek), tad saņēmu atbildi, ka viņiem tādām lietām nav benzīna un viņiem pa visiem perēkļiem nav jābraukā…

Man ir savs darbs, tāpēc es nesaprotu, cik dziļi man jārisina šīs problēmas… Domāju, ka tas, ko sadara spēļu zāles apmeklētāji, ir tik, cik kaķis uz astes var aiznest. Varbūt visi ārprāti tur notiek pēc pusnakts, taču pati neko ārkārtēju nekad neesmu redzējusi.

Tantes ir iedomājušās, ka durvis tā vienkārši var pārnest uz citu pusi, taču, pirms durvis tur ieliku (apmēram pirms 10 gadiem), noskaidroju, ka durvis vēsturiski tur arī atradušās; tikai vēlākos laikos tās iebūvētas pagalma pusē. Kad privatizēju šo ēkas daļu komercdarbībai, tad no pilsētas arhitektes bija prasība ielikt durvis to vēsturiskajā vietā; arī logus vajadzēja saskaņot ar durvīm, atbilstoši mājas kopskatam. Tagad iedzīvotāji vēlas, lai durvis būtu citā vietā. Bet, kā tad būs ar arhitekta prasību?! Un, ja arī, durvis pārceļot, problēma tomēr neatrisinās, ko tad – celsim apkārt mājai tikmēr, kamēr atradīsim īsto vietu? Ko darīsim ar mājas augšstāva iemītniekiem, kas traucē man – kārto uz grīdas savas dabiskās vajadzības, nesavāc savus atkritumus; kas nemitīgi nokurina visu, ko vien tur iebūvē? Ko darīsim ar lietus ūdens teknēm, kam nav pierīkota neviena notekgrāvīša un ūdens iesūcas tieši zem mājas pamatiem un bojā manu īpašumu?

Vēl – ja mājas iedzīvotājiem ir sūdzības par trokšņainu spēļu zāles apmeklētāju uzvedību, tad jautājums – cik bieži viņi ir sūdzējušies policijai?

– Kā raugāties uz iespēju ierobežot spēļu zāles darba laiku naktī?

– Bet tās jau visas strādā augu diennakti…

– Nē, visās vietās tā nav.

– Es tikai domāju, – kā mājas iedzīvotāji atšķir, kurš uz ielas trokšņo: vienkārši garāmgājēji, dzērāji – kaimiņi vai tiešām spēļu zāles apmeklētāji?

– Pret cilvēkiem, kas darbojas pašā spēļu zālē, iebildumu nav. Pretenzijas ir pret to, ka viņi trokšņo pie ieejas durvīm…

– Tādā gadījumā runāšu ar īrnieku – lai SIA «Amugames» vienojas ar apsargiem un lai tie pakontrolē arī situāciju pie spēļu zāles durvīm. Tas būtu visvienkāršākais, ja vien tas ir galvenais sūdzību iemesls. Gribu gan teikt, – ja man piederētu vismaz puse īpašuma, tad būtu vairāk ieinteresēta darboties, jo citādi kapitālieguldījumi iznāk tikai vienpusēji.

Ja nesūdzas, kā var zināt problēmu?

Ņemot vērā pašvaldībai izvirzītos pārmetumus, atbildēt uz tiem aicinājām Tukuma pilsētas domes priekšsēdētāju Juri Šulcu. Viņam šoreiz pēdējais vārds:

– Atbilstoši noteikumiem pie spēļu zāles durvīm jābūt atkritumu urnai. Viju Parfjonovu tas neapmierināja. Ņemot vērā, ka uz otru pusi konteineru pārlikt nevarēja, jo tur atrodas elektrības skapis, vienojāmies, ka urna vienkārši tiek noņemta. Tāpat tiek risināts jautājums, ka, iestājoties siltākam laikam, spēļu zāles ieeja tiks ierīkota mājas galā, nevis ielas pusē, kā tas ir šobrīd. Raudzījāmies arī, vai bijušas problēmas ar kārtību spēļu zālē, taču statistika liecina, ka pašvaldības policijai izsaukumu šajā objektā praktiski nav bijis; tātad kārtība tiek nodrošināta. To, ka cilvēki iziet uz ietves uzpīpēt vai varbūt to dara garāmgājēji, mēs nevaram sabiedriskā vietā aizliegt.

Visbeidzot ēka atrodas pilsētas sabiedriskajā zonā, kurā spēļu zāles darbība ir atļauta. Kad uzņēmējam izsniedzām licenci, tad 2003. gada 21. novembrī telpu īpašniece izņēma atļauju ēku pārprojektēt; arhitekts Strazdovskis sagatavoja projektu, un tajā pašā gadā tas tika realizēts.

V. Parfjonova pirms tam dzīvoja denacionalizētā mājā un atradās dzīvokļu rindā. Pirms tam pašvaldība viņai piedāvāja vairākus dzīvokļu variantus, taču viņa pati ļoti vēlējās šo dzīvokli, un tas viņai tika piešķirts 2005. gadā. Tātad viņa pati izvēlējās dzīvot mājā, kur atrodas spēļu zāle, nevis bija otrādi. Tad, ko vēl varu izdarīt?

– Mājas pirmā stāva iedzīvotājiem ir iebildes gan pret augšstāva kaimiņiem, gan mājas apsaimniekotājiem. Konkrēti Riekstiņu ģimene tā arī neesot saņēmusi kompensāciju par pērn noplūdināto malku; solīta, bet nav sniegta palīdzība arī, kad noplūdināti griesti, un tāpat nav uzklausīta viņu vēlme pēc jaunas tualetes iekštelpās.

– (Uz šo jautājumu Šulca kungs atbildēja vēlāk un rakstiski. – Red.) 2006. gada 25. oktobrī bija A. Riekstiņas iesniegums par to, ka kanalizācija noplūdinājusi malku, kura vairs nav lietojama. Izpilddirektors novīzēja iesniegumu G. Leksim, apsekošanu veica L. Koršunova un D. Grasis. Iesniegums atrakstīts ar sekojošu tekstu: "A. Riekstiņa vienojās ar SIA «Tukuma ūdens», ka viņi samaksās Ls 40."

1. Ņemot vērā, ka noplūdināšanas patiesais iemesls varēja būt arī bojājumi maģistrālajā siltumtrasē, 2007. gada 14. novembrī ir sastādīts un parakstīts akts Nr. 8 ( U. Eglītis, L. Koršunova, D. Grasis), ka sakarā ar radušajām neērtībām dzīvokļa Pasta ielā 23-1 īres maksu samazināt par 10% uz laiku 6 mēneši. Aktā minētie nosacījumi nav izpildīti, jo īrnieki par 1. dzīvokli ir parādā (uz 01.01.2008. – Ls 74). Tiklīdz tiks nodzēsts dzīvokļa parāds, tiks veikti šie samazinājumi (aptuveni Ls 7×6 mēn. = Ls 42).

2. Tualetes izbūvi un dzīvokļa griestu remontu maijā (varbūt ātrāk) veiks SIA «Tukuma nami». Šie patiešām ir neizdarītie darbi.

3. A. Aļševskis (invalīds) dzīvo 5. dzīvoklī (privatizēts), bet pašvaldība nav nozīmējusi aprūpētāju.

4. SIA «Tukuma nami» ir uzdots risināt jautājumu par 6. dzīvokļa īrnieku Maļevanniju ģimenes izlikšanu no dzīvokļa par īres un komunālo pakalpojumu parādiem.

– (Tālāk turpinās saruna klātienē. – Red.) Runājot par augšstāva iedzīvotāju uzvedību, no pārējiem iedzīvotājiem sūdzību praktiski nav bijis. Kā citādi varam zināt par problēmām, ja cilvēki nesūdzas?

– Tad ko iesākt neapmierinātajiem – biežāk sūdzēties?

– Ja tiešām augšstāvs kļuvis par regulāru iedzeršanu vietu, tad to iekļaus policijas apgaitā un situācija tiks regulāri pārbaudīta. Taču, ja cilvēki netrokšņo, tad neko jau nevar izdarīt – cilvēktiesības pārkāpt nevaram.

Spēļu zāles – kārtības pirmrindnieces?

– Vai tomēr bija prātīgi ļaut spēļu zāli ierīkot dzīvojamā mājā?

J. Šulcs:

– Varu viennozīmīgi pateikt, ka Tukumā vislielākā kārtība ir tieši spēļu zālēs, jo to īpašnieki baidās zaudēt licenci, nevis kafejnīcās vai citās izklaides vietās. Paskatoties pilsētas attīstības plānā, ēka atrodas sarkanajā – sabiedriskās apbūves zonā. Tajā var atrasties gan veikali, gan šādi objekti, gan dzīvojamās platības. Jāvaicā, kur pilsētā būt sabiedriskajiem objektiem, ja ne pašā pilsētas centrā? Turpat līdzās ir kafejnīca «Karē», kur tāpat cilvēki pulcējas un trokšņo. Vai kafejnīcas nav vajadzīgas pilsētai? Ir vajadzīgas.

– Vai, jūsuprāt, spēļu zāļu pilsētā tomēr nav par daudz?

– Jautājums ir par to, vai tiešām spēļu zāles rada būtisku kaitējumu iedzīvotājiem. Pēc reģistrēto pārkāpumu skaita to nevar pateikt. Tad vispirms jāslēdz visi restorāni un kafejnīcas.

Otrs aspekts – piedāvājumu veido pieprasījums; ja arī spēļu zāļu nebūs, gribētāji atradīs, kur to darīt – viņi brauks uz Jūrmalu, Rīgu, vienalga, kur.

Un treškārt, dzīve parāda, ka aizraušanās ar azartspēlēm ir īslaicīgs bums – divas vai trīs spēļu zāles pilsētā jau pašrocīgi aizvērušās.

Ar varu kaut ko ierobežot manā skatījumā ir vissliktākais, kas var būt. Protams, skatāmies ierobežojumus attiecībā uz skolām – neviena spēļu zāle neatrodas skolu tiešā tuvumā; tāpat pašvaldības saistošajos noteikumos ietverti lielāki ierobežojumi attiecībā uz alkohola lietošanu un jauniešu atrašanos sabiedriskās vietās nakts stundās. Spēļu zālēs nepilngadīgiem jauniešiem vispār aizliegts atrasties.

***

Ar raksta tapšanas distanci paraugoties uz šo notikumu, jāsecina, ka daudzviet problēmu gadījumos pietrūcis vien labās gribas vienam otru sadzirdēt. Gribas cerēt, ka uzsāktajām pārmaiņām sekos arī pozitīvs risinājums. Cits jautājums – vai šādā vietā, kas ielas malā sabiedrības priekam un alkohola patērēšanai pastāvēs, miers maz iespējams… Vai tas pilsētnieka liktenis vai vienkārši atšķirīga izpratne par vērtībām…