Kā kārtējais apliecinājums atziņai, ka latvietim kultūra tomēr ir neatņemam dzīves sastāvdaļa, bija pasākums Viesatās, pagājušajai darba nedēļai noslēdzoties. 12. martā pagasta tautas namā uz ikgadējo pasākumu «Prieks kopā būt» sapulcējās gan pašu, gan kaimņpagastu pašdarbnieki, kas bija sagatavojuši un līdzi atveduši muzikāli dramatiskus, skanīgi dejiskus un teatrālus priekšnesumu.
Līdztekus vienmēr un visur iederīgajām romantiskajām balādēm, piemēram, Viesatu vokālā ansambļa izpildījumā, un tradicionālajām tautas dejām, bija arī priekšnesumi, kas apspēlē aktuālo politikā un ekonomikā. Tā, piemēram, jaunsātnieku pašdarbības teātra izrādītē ar interaktīvajiem elementi (tika iesaistīti arī skatītāji) sižets vērpās ap kāda pagrimuša pilsoņa, tautā saukta – bomža – ikdienu. Šādi cilvēki, kas uz patstāvīgu dzīvi apmetušies autobusa pieturā un brokastu vietā izvēlas alus pudeli, iespējams, redz dzīvi daudz krāsaināku, jo viņi satiek gan policistus, gan sētniekus, gan agros skrējējus – visus, kas ielas uztur kārtību vai pa tām pārvietojas. Pat – mūķeni, kas noturēja kolektīvu aizlūgumu par Viesatu tautas namu un kultūras dzīvi – lai naudas neaptrūkstoties. Savukārt zantenieki skatītājus priecēja ne tikai ar lugas fragmentiem un tautas dziesmu skandēšanu, bet arī ar īpašu pāu sacerētu skaņdarbu – «Recesijas sonāti», ko izpildīja pats komponists Raitis. Viņa priekšnesumā bija iesaistīti arī tādi elementi kā lukturītis, kaut kas līdzīgs kaltam, kura ritmiskie piesitieni, ja ļaujas fantāzijas lidojumam, uzbur ainu par augšup ejošo un tik pat ātri lejā ripojošo Latvijas ekonomiku.
Pasākuma noslēgumā Viesatu dramatiskā pulciņa jaunieši – tai skaitā kultūras nama vadītāja Agita Kalviņa, skatītājus priecēja ar satīrisku, politaktuālu lugu «Dieviņšovs jeb kā putni un zvēri Daugavu raka». Tā teikt – raka, jo Eiropa liek, bet – vai mums vajadzīga vēl viena Daugava!? Tāds ir jautājums!
Katrā gadījumā, jāsecina, ka pagastos pašdarbība sit augstu vilni un vajadzētu vairāk šādu pasākumu, kur to tik plaši izpaust!
