Valsts prezidenta Andra Bērziņa uzruna pie Brīvības pieminekļa Latvijas Republikas proklamēšanas 94. gadadienā
Godātie Latvijas ļaudis!
Visi, kam ir svarīgi, kādā valstī dzīvojam un kādu to vēlamies redzēt nākotnē!
Sirsnīgi sveicu Jūs Latvijas 94. gadadienā!
Laiks, kurā dzīvojam, ir pārmaiņu un izaicinājumu piepildīts. Mēs esam liecinieki tam, kā mainās pasaule, valstis un cilvēki. Pēdējie pieci gadi vien ir viesuši tādas izmaiņas attiecībās starp valstīm un valstu grupām, par ko vēl nesenā pagātnē būtu grūti pat iedomāties. Eiropas Savienība un eiro zona joprojām uzdod vairāk jautājumu nekā atbilžu. Stabilitātes meklējumos Eiropas vadītāji arvien atklātāk piesauc pārvaldības un lēmumu pieņemšanas centralizāciju. Darba un atbilstoša atalgojuma meklējumos uz citām valstīm ir devušies arī tie, kas vēl pirms gadiem 10 pat nepieļāva šādu domu. Mūsdienu terminoloģijā runājot, Eiropas darbaspēks kļūst mobils, bet kāda aina mūs visus sagaida vēl pēc desmit gadiem? Kāda būs mūsu Latvija, kādu to vēlamies redzēt?
Atļaujos apgalvot, ka šāda cilvēku pārvietošanās brīvība mazajām valstīm ir bīstams risinājums. Ja Vācija tuvāko gadu laikā kvalificēta darbaspēka ziņā ir gatava uzņemt pat trīs Latvijas, tad nav grūti stādīties priekšā, kādas var būt mobilitātes sekas pārskatāmā nākotnē. Var jau teikt, ka visi nekad neaizbrauks, bet šādai paļāvībai nav attaisnojuma. Tai, pirmkārt, nebūs attaisnojuma mūsu bērnu un mazbērnu priekšā, ja viņi dzīvos Latvijā ar dažām lielpilsētām un tukšiem lauku apvidiem. Otrkārt, dzīves un fizikas likumi saka, ka ikviens tukšums agrāk vai vēlāk top aizpildīts. Jautājums: kas to aizpildīs?
Atbildi nevar ietvert plānos un stratēģijās, jo pārmaiņas notiek straujāk nekā top versijas par nākotni. Tādēļ neliegšu kritikas vārdus nacionālās attīstības plānošanas procesam, jo šobrīd Latvijai vairāk kā jebkad ir nepieciešams rīcības plāns un rīcības cilvēki. Ja mēs paši gribam un varam, uzsveru – gribam un varam, lemt savas Tēvzemes nākotni, tad šobrīd ir pēdējais laiks būt vienotiem un izlēmīgiem, atmest klišejas un iesīkstējušus priekšstatus par latvietību, par savējiem un svešajiem, jo visas tautas, kas šajā zemē radušas sev mājas, tur cieņā un godā mūsu valodu, tradīcijas un simbolus, ir pierādījušas, ka prot strādāt kopā un izšķirīgos brīžos uzņemties atbildību par sevi un savu valsti. Tā tas bija 18. gada 18. novembrī, 90. gada 4. maijā, 91. gada 21. augustā un es ticu, ka tā būs vienmēr.
Vēl šķietami nesenā pagātnē – 2003. gada 20. septembrī, kad Latvijā notika referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā, 67%pilsoņu nobalsoja „par”, pasakot skaidru „jā” arī pārmaiņu procesiem, ko šis lēmums pavada. Nevar noliegt, ka šobrīd ES ir daudz jautājumu, kas tai jārisina neatliekami, bet mēs varam būt gandarīti par to, ka Latvijas attīstība nav neatrisināto jautājumu skaitā. Gluži pretēji: ar mūsu valsts izaugsmi tiek saistītas pamatotas cerības, mēs esam cerība turpmākai izaugsmei arī citiem, kas Latvijā saredz drošu sadarbības partneri, jo arī nebeidzami piesauktās krustceles, kuras Latvijai gan tieši, gan netieši piederas, ir mūsu priekšrocība un lielā iespēja.
Mēs neesam nomale, mēs esam centrs. Tā ir realitāte, un, šādi domājot, mums jāveido savas valsts nākotne, turklāt tāda nākotne, kas nebalstās uz parādu nastu nākamajām paaudzēm. Diemžēl, ekonomisko grūtību laikā šādu ceļu izvēlas ne viena vien Eiropas valsts, mēs to vienkārši nedrīkstam, ja vēlam Latvijai neatkarību un ilgu mūžu.
Nebūsim pieticīgi, bet būsim pacietīgi. Ar šādu domu novēlu dzīvot vienmēr un atcerēties, ka nākotni var veidot tikai pozitīvas idejas un labas apņemšanās, jo, meklējot un apkarojot ienaidniekus, mēs iznīcinām savu labo gribu, devalvējam savus cēlākos mērķus un galarezultātā vēršamies paši pret sevi. Šis ir brīdis, kad jāizšķiras, kādā Latvijā turpmāk dzīvosim: stiprā un pašapzinīgā vai viegli ievainojamā un nestabilā. Šis lēmums ir mūsu pašu rokās. To nepieņems Briselē. To pirmkārt savās domās pieņemsim mēs – ikviens no mums.
Novēlēsim mūsu mīļajai Latvijai patriotiskus pilsoņus, gudrus un atbildīgus tautas priekšstāvjus un stabilu vietu Baltijas un Eiropas nākotnē!
Dievs, svētī Latviju!
