Dienu pirms 18. novembra svinībām atzīmēt Latvijas republikas dzimšanas dienu un, vienlaikus, arī Polijas Neatkarības dienu, Tukumā tika aicināti visi, kuru dzīslās rit kaut pilīte poļu asiņu un kuru dzīve un sirds saistījusies ar abām šīm zemēm. Izrādās abu valstu – Polijas un Latvijas – likteņi kādā laika posmā ritējuši gandrīz paralēli, un abas valstis savu neatkarību guvušas 1918. gadā – tik datumi atšķirīgi.
Par godu šiem 90 gadu senajiem notikumiem Polijas vēstniecība, kuru šoreiz pārstāvēja tās 2. sekretārs Bernards Kazlovkis, uz Tukumu atvedusi izstādi «Latvijas – Polijas diplomātiskās attiecības». Pirmie ar to iepazīties 17. novembrī bija aicināti Latvijas Poļu savienības Tukuma nodaļa ļaudis, kā arī viņu draugi no Kandavas un Jelgavas. Visi pulcējās Aleksandra un Meldras Zdanovku pašu būvētājā pilī (kā to pārdēvējuši tukumnieki) Pils ielā, un te skanēja dzimšanas dienu apsveikumi, tika stāstīti skaudri dzīves stāsti gan latviešu, gan poļu mēlē. Starp citu, arī Aleksandra ģimene var lepoties ar savu polisko izcelsmi, kaut valoda zināšanas paaudžu maiņas rezultātā kaut kur jau pazaudētas. Arī Poļu savienības Tukuma nodaļas vadītāja Helēna Kokorēviča šoreiz vēl neuzdrošinājās vadīt pasākumu poļu valodā. To palīdzēja nodrošināt Renāte Miseviča-Trilliča, Latvija Universitātes pasniedzēja, kas, kā vēlāk izrādījās, arī ikdienā dzīvo daudzvalodīgā vidē – runā gan latviešu, poļu, kā arī vācu valodā. Dubultjubilejas svinību polisko gaisotni palīdzēja īstenot Tukuma mūziķi – mūzikas skolas ansamblis Normunda Krūmiņa vadībā, kas izpildīja gan klasiskās mūzikas šedevrus, gan poļu tautas melodijas. Vairāki pasākuma dalībnieki tās vēl prata izpildīt poļu mēlē un, kā izteicās R. Hohmanne, kas arī ir viena no Poļu savienības aktīvistēm: "Tik skanīgu valodu, kā poļu, vēl nekur citur pasaulē neesmu dzirdējusi!" Un iespējams, ka tā runāt viņai liek poļu jeb vecmāmiņas asinis…
Kaut ko tuvāk uzzināt par Latvijas – Polijas attiecībām arī citi tukumnieki varēs kultūras namā, uz kuru izstāde pārceļošot jau šonedēļ.
