Teju pagājis gads, kopš Kandavas novada dome noslēdza līgumu ar Sabiedrības integrācijas fondu, lai realizētu projektu «Iepazīsim mazākumtautības Kandavas novadā». Projekts ilgs līdz 30. jūnijam, bet kopš tā aizsākumiem novadā risinās daudzi dažādi pasākumi, tostarp arī novada pagastos. Marta pēdējā svētdienā šāds pasākums notika Cērē, kur kopā pulcējās poļu tautības pārstāvji.
Statistika liecina, ka novadā dzīvo 72 poļi; 18 no viņiem – Cēres pagastā. Pagasta kultūras pasākumu vadītājas Līgas Rozes izlolotajā atmiņu pasākumā piedalījās Jānis Mačanskis, Mirdza Pole, Skaidrīte Lastovska, Katažina un Hendriks Besikirski, Marija Raginska un kandavniece Antoņina Bojārinova – ļaudis, kuru dzīslās rit poļu asinis. Un viņi par to ir lepni. Cienījamie, lielākoties nopietnu gadu nastu sasniegušie ļaudis pulcējās kopā, lai pakavētos sirdij tik tuvās un dārgās atmiņās. Pasākuma ieceri ar prieku labprāt atbalstīja Latvijas Poļu savienības Tukuma nodaļas aktīvās pārstāves Vilhelmīne Šteinberga, Sarmīte Elksne, Valentīna Loope, Anna Bērziņa un Rasa Hohmanne, ar kuru neizsīkstošu iniciatīvu tiek apzināti un saliedēti mūsu rajonā dzīvojošie poļu tautības pārstāvji.
"Poļi ir tauta, kura viegli integrējas valstī, kurā dzīvo, ciena un atzīst šo valsti, izjūtot pret to pateicību par viņiem doto patvērumu laikā, kad ekonomiskā situācija Polijas atsevišķos reģionos bija tiešām sarežģīta un cilvēki, lai izdzīvotu, bija spiesti savu etnisko dzimteni atstāt. Latvija ir mūsu Dzimtene, bet Polija mūsu Tēvzeme," tā, kavējoties atmiņās, sacīja kandavniece Bojārinovas kundze. Savukārt Hohmannes kundze piebilda, ka lielākos valstiska mēroga kopīgos pasākumos vispirms tiek kopīgi nodziedāta Latvijas, bet pēc tam – Polijas himna.
Savukārt V. Šteinberga, kurai pirms kāda laika nācies Polijā ne tikai paciemoties, bet pavadīt arī ilgāku laika posmu, dalījās iespaidos par Polijā piedzīvoto. Viņas emocionālais stāstījums daudzus vedināja apstādināt laiku un atcerēties, kā bija toreiz, pirms daudziem, daudziem gadiem.
Cēres pamatskolas direktore Juta Reinsone īsā stāstījumā pāršķirstīja poļu tautas vēstures lappuses, akcentējot faktu, ka poļu tautas (gluži tāpat kā latviešu) vēsture ir traģisma pilna.
Lai atmiņu ritējumā nebūtu pārāk daudz smeldzes, stāstījumi mijās ar dziesmām gan latviešu, gan poļu valodā. Pavadījumu uz akordeona spēlēja Valija Skarnele. Tiesa, katram šīs tautības pārstāvim likteņa pavērsiens bijis atšķirīgs, tādēļ lielākai daļai ieklausīties dziesmu vārdos un tos izprast bija salīdzinoši sarežģīti. Pasākuma viešņas priecēja gan ar dziesmām, gan mēģināja atcerēties tradicionālā krakovjaka dejas soļus. Savukārt A. Bojārinova vecākajai pagasta polietei Katažinai Besikirskai, kuras mūža gājums jau tuvojas devītajam gadu desmitam, un viņas dēlam, bijušajam Cēres pagasta vadītājam Hendrikam Besikirskim veltīja patiesi izjustas dzejas rindas par pavasari un mīlestību.
Sarunas ritēja, bet pēc tam likās, ka šis Cērē bija tikai tāds labs sarunu aizsākums, un tās vajadzētu turpināt. Pārrunātas tika poļu tautas tradīcijas un raksturīgākie svētki, bet tik daudz šīs tautas nacionālo bagātību vēl palika neatsvaidzinātas! Tālab Tukuma viešņas aicināja cēreniekus kopīgai sadarbībai nākotnē un varbūt – sarīkot kulinārijas brīnumballi, jo poļu virtuve ir gana interesanta. Pasākuma izskaņā visi atvadījās ar ieceri – kaut kad vēl kopīgi tikties!
Lai izdodas!
