Kad deviņdesmito gadu sākumā atguvām brīvību, cik iedvesmas un pacilātības pilni bijām gatavi sākt veidot savu valsti, savu dzīvi! "Kaut pastalas kājās, bet brīvi," tā runāja ne vienā vien vietā. Bet kamēr vieni par pastalām un idejiskām lietām, tikmēr citi veikli bīdīja savu biznesu uz valsts rēķina un, faktiski paši nekādas vērtības neradīdami, neražodami, tik vien tikuši pie visu lietu sakārtošanas un to arī savā labā naski darīja.
Bet valsts interesēs tikai imitēja darbošanos. Un tikai no laika attāluma varam spriest, kā patiesībā viss ir noticis un kā tās lietas tika un tiek bīdītas. Viss atklājas aizvien klajāk, nu gluži kā īlens no maisa. Un nāk kā pļauka pēc pļaukas pastalnieku sejā. Arī pēdējās dienās.
Jau tagad skaidri redzams, ka teritoriālā reforma valstī nesīs zaudējumus, ka autobusu satiksmes laukos tikpat kā nav, ka medicīnas pakalpojumi tālu, tie sadārdzinās… Taču idejas autori… cērt pļauku un no iecerētā neatkāpjas. Un tas notiek laikā, kad ir ekonomiskā krīze un līdzekļi būtu jātaupa īpaši! Kad smagākās tās sekas nāksies izbaudīt laukos, nevis lielajā ūdensgalvā – Rīgā.
Otra pļauka, ko saņem lāga vientiesīgā tauta no šīs dienas varenajiem ir Amnestijas likumprojekts, kurš paredz atbrīvot no soda ne tikai tos, kas izcieš sodu, bet arī tos, kuriem teju būs jāsēžas uz apsūdzēto sola. Nav taču jābūt pārāk gudram, lai saprastu, ka likumprojekts ir speciāli rakstīts Lembergam, digitālā TV lietā apsūdzētajiem. Kā viens no faktoriem, kāpēc varētu piemērot amnestiju, ir arī piešķirtais Triju Zvaigžņu ordenis. Ir atkal jādomā, kam un kāpēc šāds apbalvojums piešķirts, cik tas patiesībā ir vērtīgs…
Zvērināto advokātu padomes sagatavotajā likumprojektā norādīts, ka amnestija ir zināms sabiedrības izlīgums, kas ļauj visus spēkus koncentrēt nākotnes, nevis pagātnes interesēs. Norādīts arī, ka Latvijas cietumos ir tik slikti apstākļi, ka cilvēku nevis pārmāca, bet iegrūž vēl lielākā postā…
Tad jājautā, kas vispār notiek mūsu valstī? Vai sodīt drīkst tikai tos, kuri pastalās staigā, turklāt apzinoties, ka iegrūžam viņus vēl lielākā postā?! Un – kuri ir tie, kas būtu saudzējami?
