To, ka sestdien notikusī Kurzemes preses balle ir pirmā Tukuma vēsturē, mums vakara gaitā pastāstīja muzeja direktore Agrita Ozola. Sākumā gan iebildām – kā, mēs – «Neatkarīgās Tukuma Ziņas» jau šo tradicionālo kurzemnieku pasākumu reiz, pirms deviņiem gadiem, rīkojām!? Tad savu kļūdu sapratām. Rīkojām gan, bet tas notika… Jaunpilī.
Par šī gada balles motīvu, pieaicinot darbīgo kultūras nama direktori un mūsu kādreizējo kolēģi Daci Lebedu, nolēmām pasludināt rozi. Galvenokārt jau, domājot par to, lai ideju par rožu pilsētas godu pamazām vien apgūtu tuvākos un tālākos mūsu zemes novados, lai, iespējams, nākotnē gūtu pasaules slavu mūsu rožu slavai un milzu rožu vainagam.
Un, ja tā labi padomā – vai gan arī žurnālista darbā nav kāda līdzība atrodama – skaistais, mīļais un labais allaž kopā ar pamatīgiem nepatikšanu ērķšķiem.
Pārsteidzām gan!
Lai mūsu kolēģi no Preses balles aizbrauktu ar interesantiem iespaidiem, pirms balles sarūpējām informatīvi izglītojošu iepazīšanos ar Audēju darbnīcu, ledus halli un Pils torni.
Audēju darbnīcā Zanes Neilandes-Sieradzkas vadībā (piepalīdzot Intai Konradei un Mudītei Rudaus-Rudovskai) viesi pārliecinājās, ka Tukuma audējas prot darināt audumus gan sentēvu tehnikās un musturos, gan izmantot modernus rakstus un materiālus. Daudziem patika pulciņos darinātās košās šalles, lakati, lupatdeķi un citas jaukas lietas. Diviem kolēģiem redzētais lika atcerēties, ka kaut kur šķūnīti vai bēniņos atrodas stelles, kuras varētu izmantot, ja vien būtu visas detaļas. Zane mierināja, ka viņas ne vien aužot, bet arī sniedzot konsultācijas par stellēm, un attālumam šai ziņā neesot nozīmes. Pārsteigums bija Intas Konrades nule kā no stellēm izņemtā grīdas sega, kuru autore tieši tobrīd nesa uz mājām – nasta bija vairāk nekā desmit kilogramu smaga un pāris metru liela. Tā nu noteikti bija jāapskata.
Tukuma ledus hallē preses ļaudis sagaidīja tās direktors Modris Liepiņš. Daudzi viņu pazina, bet tie, kuri nezināja, tagad zina, ka viņš piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs un ka halles treneri Anita Liepiņa un Jānis Ozols arī ir pieredzējuši olimpieši. Tas nu daudziem bija pārsteigums – vienuviet pat trīs olimpieši! Vēl lielāks pārsteigums, ka tāda nelielā pilsētā kā Tukums ir tik darbīgs un ļaušu piepildīts sporta un atpūtas komplekss! M. Liepiņš izrādīja halli, kurā tieši tobrīd notika daiļslidošanas sacensības, kā arī piedāvāja izmantot saunu (par, viesuprāt, super zemām cenām) un ērtos viesnīcas numuriņus. Pa ceļam uz Pils torni viesi apskatīja Tukuma Katrīnu, pabrīnījās – cik tā tieva un kāpēc pazaudējusi kurpi, un iemūžinājās tai līdzās.
Pils tornī tā vadītāja Ingrīda Vistopola pastāstīja par torņa vēsturi un aicināja darboties praktiski – atrast kļūdas izstādes «Neredzamā pilsēta» ekspozīcijā. Kā pamanījām, to meklēšanas metodes bija dažādas – no filozofiskā, faktoloģiskā, praktiskā un korektora viedokļa. Kā pēc tam uzzinājām, čaklākā kļūdu meklētāja un atradēja bija laikraksta «Kurzemnieks» žurnāliste Dina Poriņa – dāvanā no autores Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas viņa saņēma jauno grāmatu «Muižu stāsti».
Bija gan polonēze, gan – lambetvoks
Pēc atraktīvas pastaigas pa pilsētu žurnālisti kultūras nama foajē sasildījās pie siltas "rožu tējas" krūzes un noklausījās Evas Folkbergas vadītā saksafonu kvinteta uzstāšanās. Un balle sākās – arī īstu un eleganti izdejotu polonēzi. Par to nu bija parūpējušies Tukuma teātra ļaudis, kas, eleganti tērpti, dejās, dziesmās un skečos atgādināja par to tālo laiku, kad Preses balles par gada izcilāko notikumu padarīja elegantā preses karaliene Emīlija Benjamiņa… Īpašu seno notikumu garšu pasākumam radīja deju nodarbība, kuras laikā visi apguvām it kā jau vienkāršo, bet tomēr tik grūto lambetvoku.
To, ka esam gana atraktīvi, varēja pārliecināties katrs, kas vēroja pašu sagatavotos priekšnesumus. Bija gan himna krīzes laikam, gan ieteikumi, kā izģērbt reklāmdevēju, gan arī visdažādākās metodes, kā atrast kopīgu valodu ar citādi domājošajiem… Bet par to, ka arī mums – žurnālistiem – jau sen ir nepieciešama īpaša palīdzība, liecināja nebeidzami garā rinda, kas izveidojās pie zīlēšanas saloniņa durvīm.
Pilnmēness stāsti un pazudušās naglas
Kā pienākas šādos pasākumos, tika dalīti arī apbalvojumi un piemiņas veltes. Tā Jānis Vītols tika pie Tukuma muzeja glīti noformēta grīdas dēļa ar saliektu naglu viducī, kuru viņam par labu darbu sniedza muzeja direktore Agrita Ozola. Vēl vienu naglu dabūja arī «Kurzemnieka» redakcija, kas, to iedzenot bluķī, oficiāli apliecināja – nākamgad preses balle būs – Kuldīgā. Tik vien, kā naglu atrast izdevās ar piegājienu – ne pirmo.
Visi klātesošie tika arī pie «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» sienas kalendāriem, kur glezniecību šogad nomainījusi foto māksla – Jāņa Vītola knipsēta meitene rapšu laukā. Kā izteicās redaktore I. Plaude: "Kalendārs aicina ne tikai sildīt Latviju, bet arī…veicina vēlmi sasildīt!"
Dalījās rakstošie amatbrāļi šajā vakarā arī savos piedzīvojumos un, piemērojoties Visu svēto dienas priekšvakara noskaņām, stāsti bija…par Pilnmēnesi un to, kā tas reizēm neveselīgi ietekmē redakcijas un gan jau arī citu iestāžu apmeklētājus.
Ko lai saka – ballē, kā jau ballē, bet šķiet par to, ka tā izdevusies, liecina fakts, ka, pat mūzikai apklustot (spēlēja Engures «Kolēģi»), nevienam tā arī uz mājām doties vēl negribējās…
