Pilsētiņa maza, maza…

”Pilsētiņa maza, maza…,”  tā sākas dzejnieka Aleksandra Čaka dzejolis, kas veltīts kādai Zemgales mazpilsētai. Un jau daudzus gads desmitus šos dzejas vārdus daudzi vēlas attiecināt uz sev mīļām mazpilsētām, miestiem, ciemiem… Lai gan neesmu pilsētas dzīves tīkotāja, kā arī atzīšos, sākumā man Tukumā nemaz nepatika un sirds vilktin vilka uz dzimto Vidzemes pusi, visu darba mūžu pavadot Tukumā un dzīvojot gandrīz tam līdzās, gribot negribot šī pilsēta ir sirdī iekritusi. Nu, esot pelnītā atpūtā, kaut arī laika aizvien pietrūkst, uz lietām iespējams paraudzīties vairāk no malas, pavērot un padomāt… Arī par to, kas notiek nu arī man tuvajā pilsētā.

Jāatzīst, ar bažām gaidu reģionālo reformu. Ja līdz šim mani reformā biedēja tas, ka šķita, – no centra attālākas vietas kļūs vēl tālākas, tad šobrīd, redzot to, kas un galvenais kā pašlaik notiek Tukuma domē, tad sākotnējās bažas ir tīrais sīkums. Kaut ko tādu savā novadā piedzīvot nudien negribētu. Savā darba mūžā esmu pieredzējusi un, kā jau žurnālistam pienākas, arī pieskatījusi Engures un Lapmežciema pagastu, Kandavas, Jaunpils, Engures novada domes darbu. Apzinos, ka ne vienmēr domes sēdēs mana klātbūtne bija visiem tīkama, bet mēs visi, šajā procesā iesaistītie, tomēr sapratām, ka katrs darām savu darbu un tādējādi iztikām bez prastām intrigām, ļaujot gan sev, gan citiem saglabāt pašcieņu. Vai tagadējā Tukuma domē tas ir iespējams?

Ne tikai Tukumā, bet katrā lauku ciemā ir daudz interesantu, radošu cilvēku, ar kuriem nācies satikties. Tā bija mana darba labākā, skaistāka puse, kas arī pašu uzlādē pozitīvi. Kad mazs puika stāsta, kā vēlas saglabāt Balto kāpu Plieņciemā, ar lepnumu stāsta par saviem vecvecākiem… Šī tikšanās pat pēc daudziem gadiem no atmiņas nav izgaisusi. Laiks iet, un tā rakstās mūsu vēsture. Un šie labie darbi, arī skaistās atmiņas tiek ierakstītas līdzcilvēku atmiņā, arī vēstures lappusēs. Tā tukumnieki joprojām atceras arī veco dārzkopju slavu un arī okupācijas laika veiksmīgos rožu, ceriņu, kallu, neļķu, ciklamenu, acāliju, orhideju un citu ziedu audzētājus, labākos dārzkopjus, atceras māksliniekus, kuri nereti gleznojuši dārznieku izaudzētos ziedus, atceras kultūras darbiniekus, kolektīvus. Atcerēsies arī lauksaimnieku Jēkabu Spicku, kurš apbalvojumus par savu izcilo, godprātīgo darbu un attieksmi saņēma gan okupācijas laikā, gan arī tad, kad Latvija atguva brīvību. Domāju, ka no jaunākiem laikiem tukumnieki aizvien atcerēsies arī abas Tukuma Rožu svētku idejas autores – Anitu Stikāni un Daci Lebedu… Šo uzskaitījumu jau varētu turpināt vēl, vēl un vēl… Ar to es gribēju teikt, ka mēs katrs atstājam pēdas savas sētas, savas mājas, savas pilsētas, sava ciema vēsturē. Kādas tās? To jau no neliela laika attāluma vērtēs mūsu līdzcilvēki un arī nākamās paaudzes. Katrs no mums var kļūdīties, katram vairāk vai mazāk var paveikties, vai arī nepaveikties. Bet, ja atkārtoti kāda sabiedrotās ir avantūras, apmelojumi, intrigas, nelietības, mazdūšība un gļēvums, nespēja atbildēt par saviem darbiem, tad labākā gadījumā tāds cilvēks zūd no ļaužu piemiņas, sliktākajā – tiek pieminēts ar trekni ievilktu negatīvu zīmi. Apslēpts nepaliek nekas, jo pilsētiņā, kas ir maza, maza, ja ne personīgi, tad pēc vārda un vaiga mēs viens otru zinām, darbus – atceramies.