18. decembrī 8.30 pie Saeimas nama Rīgā pulcējās vairāk nekā tūkstotis cilvēku – ar transparentiem, mūzikas instrumentiem, baloniem, krustu, sēru vaiņagiem un pat īstu zārku. Daži atbalstīja Saeimā pieņemamo administratīvi teritoriālās reformas likumu, citi nikni un efektīgi protestēja pret to; vēl citi iebilda par to likteni, kādu Saeima izlēmusi denacionalizēto māju iemītniekiem. Plašu akciju izvērsa latviešu grāmatu izdevēji – protestējot pret Saeimas apstiprināto 21% PVN (tagadējo 5% vietā).
Ko deputāti? Daži slepus manījās gar pašu Saeimas nama sienu, lai mēģinātu apiet pūli un iekļūtu savā darba vietā, neviena nepamanīti. Daži lepni aizsoļoja garām it visiem, citi apstājās, aprunājās ar protestētājiem.
Vienu tautas kalpu piesaistīja grāmatu kaudze. To bija atnesuši latviešu grāmatu izdevēji un viņu atbalstītāji, tādējādi uzskatāmi parādot deputātiem, kādas bagātības izdošanu un nonākšanu pie lasītājiem viņi ar savu lēmumu faktiski iznīcinājuši. Tur bija gan mācību grāmatas skolēniem – latviešu valodā, literatūrā, vēsturē, ģeogrāfijā -, gan enciklopēdijas par mākslu un ģeogrāfiju, gan vārdnīcas, gan likteņstāsti, gan romāni. Un šis deputāts ar neviltotu neizpratni un pārsteigumu raudzījās šajā gara bagātībā – šķita, ka viņš pirmo reizi redz kaut ko tik dīvainu un patiesi neizprotamu; sejā vīdēja jautājums: "Kas tas ir – grāmata?"
Citi tautas kalpi, soļodami pa Saeimas Drošības dienesta un Rīgas pašvaldības policijas izveidoto kordonu, vismaz izlasīja piketētāju sagatavotos plakātus. «Nodoklis grāmatām – nodoklis prātam», «Uz skolu bez grāmatām», «Latvieši grib lasīt latviski», «VAT kills Latvian language», «21% = genocīds», «Kultūras bendes», «Vai atkal vajadzīga fronte?», «Nav valodas – nav Latvijas», «PVN – zārka nagla Saeimā!» utml. Šāda un tamlīdzīga bija mūsu Saeimas deputātu pirmā lasāmviela 18. decembra agrā rītā.
Daži tiešām iedziļinājās, apstājās, rādīja tautai norūpējušos vaigu. Arī mūsu rajonam piesaistītais Augusts Brigmanis apstājās, lai aprunātos ar sanākušajiem. Turpretī Imants Valers lepni aizgāja garām – kā daudzi to dara Rīgas tuneļos, kur satupuši nabagi… Artis Kampars šķita steidzīgs, bet plakātus izlasīja un pat savējos pazina. Vēl kāda deputātes kundze, piketētāju uzrunāta, skaļi sauca: "Es balsoju pret, man neko nepārmetiet! Es balsoju pret!" Einars Repše stalti nostājās pie grāmatu kaudzes un kā mesija vērās tālumā, tik viņam vien zināmā punktā un perspektīvā.
Bet tie, par kuriem skaidri zināms, – viņi balsoja "par" PVN paaugstināšanu it visam, kas svarīgs un nozīmīgs tautas dzīvē, – tie tika sagaidīti ar skaļiem saucieniem: "Grāmatu slepkavas!" "Kauns grāmatu slepkavām!" Diemžēl lielākajai daļai šo deputātu no tā – kā pīlei no ūdens…
Ļoti efektīgi tika sagaidīts reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. Teritoriālās reformas pretinieki bija pagādājuši īstu zārku īstās latviešu krāsās – ar sēru vaiņagu, ar svecītēm, ar novēlējumiem un paša ministra portreju. Sapulcējušies mūziķi spēlēja sēras meldijas. Ministrs? Viņš paziņoja, ka nav laika pļāpāt, ka sākas Saeimas sēde.
Kad Saeimas sēde jau bija sākusies, ar baloniem un uzmundrinošiem plakātiem («Pret stagnāciju – par attīstību!») rokās ieradās ļoti organizēts jauniešu pulks – reformas atbalstītāji. Viņi skandēja: "Reformu! Attīstību!" Šīs balstiņas tomēr bija klusākas par skaļajiem mūziķiem un valdības kritizētājiem.
Ko premjers Godmanis? Viņam, šķiet, bija visvieglāk. Apkārt ciešā lokā ierastie drošības dienesta puiši, tad – žurnālistu un operatoru pulks (arī droši vien ierasts un pat pazīstams), tad – pašvaldības policistu platās muguras. Visnotaļ iespējams, ka viņš tautu un tās plakātus pat neredzēja.
Kad nu oficiālās personas bija nozudušas aiz Saeimas nama, žurnālisti sāka pievērsties arī pašiem piketētājiem. Foto kadri, video sižeti, īsas intervijas. Vai palīdzēs? Vai izdosies? Jācer un jātic. Neviens vēl plinti nav krūmos metis. Un valdošajiem jāsaprot – iekustinātas tautas masas tik lēti neapturēs. Pret tautu izvērsta vienaldzība, vardarbība un genocīds netiek aizmirsts.
