Maija pirmajā dienā saulīte izgaismoja pilsētu caur vieglu mākoņu šķidrautu. Ne pārāk karsēja, ne slēpās – lai izpatiktu savļaudīm un tie justos labi. Ielās, pagalmos ļaudis arī gaiši no visām pusēm, sevī ar'. Jau agrā rītā staigāja šurpu, turpu. Atkal un atkal, it kā nevilšus solis veda uz strūklakas pusi. Klau, vai nav jau modusies?!
Allaž labais atnāk ar gaidīšanu. Vismaz mazliet, jo tad lietas, notikumi, kurus gaidām, šķiet un patiesībā arī ir svarīgāki, vairāk bagātina mūs.
1. maija jampadracis sākās ar mūziku skaņu kastēs Brīvības laukumā. Krikumu un našķu tirgotavās. Pie ledus halles un Katrīnas laukumā.
Smukumu meklējot
Zipis (Zigfrīds Freimanis) ar saviem orientieristiem vadīja spēli «Vai pazīsti Tukumu». Viss jau tur tai spēlē bija vienkārši: Zipis iedod tev karti, kurā uzzīmēti punkti, un tie savukārt atbilst jautājumiem uz citas lapas. Vien jāatrod punkts. Jāizlasa, jāsaskaita, jāpaskatās un jāuzraksta vaicājumu lapā. Tā vien šķita, ka vienkārši, bet – dabā?!… Tepat kaut kur līdzās atrodas «Fēnikss», Fēnikss, Fēnikss?! Iedomājos vecmūrus ar uzrakstu uz sarkanas ķieģeļu sienas, kas gadu gaitā neskaitāmas reizes pārkrāsotas, bet fenikss tā vai tā rēgojas garāmgājēju acīs, bet patiesībā… Izrādās, «Fēnikss» ir laimētava (nelaimētava) tepat, Pils ielā. Nu jā. Kad tā tuvāk viens otru iepazīstam, izrādās, ka lielākā daļa tukumnieku patiesībā ir netukumnieki un nav par skādi ielūkoties Tukuma smukumā.
Pirmais kausu par pilsētas izzināšanu saņēma Ilmārs Kaulakāns – mērnieks. Sacīja, ka nemaz nebijis grūti. Pilsēta pazīstama, taču vienalga katrā kartē norādītajā vietā atkal ko jaunu ieraudzījis. Otro kausu saņēma un pareizāk orientējās Elīna Maslovska un Alise Eka.
Rakstā padejoja Intas Strautmanes deju pulciņi «Svīta» un «Vidums» ašo kāju un saulainā smaida īpašnieki. Pie halles vīri, kam spēks kaulos, vilka uz laiku vieglo automašīnu SUBARU IMPREZA. Visātrāk to pavilka Māris Zunde. Māra kundze Andželika priecīga. Bildē, kā vīrs, piepūtis vaigus, velk. Labi būtu, ja balvā dotu auto. Andželikai piestāvētu zilā krāsa…
Tukuma laiks
Luterāņu baznīcas tornī nosita dienas pirmo stundu. Laiks strūklaku modināt. Palūdzās, palūdzās, kā nu bez tā. "Mosties, mosties!" Vēl daudz un dažādu mīļvārdiņu katrs domās lūgsnai pievienoja. Elektromotors, kas griež sūkni, saņēma strāvas spērienu spolēs, un strūklas šāvās pretī saulei, bet, cik nu augstu tiksi. Jākrīt vien atpakaļ, jāveldzē ļaudis tepat uz zemes, savā pilsētā.
Baloni, tukumnieku roku vaļā laisti, aizlidoja uz… nekurieni. Tā taču labāk ne kā nokrist atpakaļ uz zemes, bet lidot, lidot un stāstīt, cik jauka pilsēta ir viņu Tukumus. Šoreiz strūklaka modās kopā ar dziesmu. Ar bērnu balsīm par sunīti Pifu no komponista Ivara Vīgnera nošu lapām. Par Pifu dziedāja rajona skolēnu 2. līdz 4. klašu kori. Pēc tam jestras dziesmiņas – 5. līdz 9. klašu dziedošie bērni. Pāris stundu laikā burziņš bija galā. Ļaudis izklīda. Arī daudzās māmiņas ar bērniem pie rokas, ratiņos. Uz savu pusi devās arī Tukuma katoļu draudzes gans Alberts Buliņš. Priesteris Buliņš ir allaž klāt, kad pilsēta svētkus svin.
