Kandavas novada zemnieku saimniecība «Grīvas» konkursā «Sējējs» piedalās otro reizi. Mainoties laikiem, Čabaju ģimene ātri vien sāka saimniekot patstāvīgi. Airai ir plašākas zināšanas lopkopības jautājumos, Arvilam – mehanizācijas jautājumos, kas arī darbā laukos lieti noder.
Saimniecība trīs upes
Līdz ar saimniecību izauguši arī viņu bērni: Aleksis, Jurģis un Līga. Aleksis pēc Kandavas lauksaimniecības tehnikuma absolvēšanas jau pēdējo gadu mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātē uzņēmējdarbību un strādā ģimenes saimniecībā «Grīvas». Meita Līga mācās Sporta akadēmijā, klātienē, bet jaunākais dēls Jurģi, kas Kandavas tehnikumā apguvis lauku tūrisma zinības, pašlaik strādā par šoferi.
Iespējams, ka Jurģa izglītības izvēle ir bijusi ļoti tālredzīga, jo saimniecības zeme atrodas pie trim upēm – Abavas, Līgupes un Bebrupes un šo vietu iecienījuši makšķernieki. Kādā citā līdzīgā vietā varbūt jau sen būtu uzstādīts nožogojums ar draudīgu uzrakstu «Privātīpašums», bet te – «Grīvās» neko no tā neredz. "Un kāpēc gan lai mēs viņus pie upēm nelaistu? Ja viņi lūdz, ieleju pienu un atļauju sarakt kartupeļus, ko ugunskurā izcept. Neliedzu arī malku, jo Abavas šajā krastā meža, kur to dabūt – nav. Speciāli tūrisma uzņemšanai sagatavojušies neesam, bet tas, kas nu te ir, ar to dalāmies un mums nav jāsūdzas, ka kāds kartupeļus izrakņā vai, ka aploka kārtis sadedzina ugunskurā. Pat tad, ja kāds iebrauc laukā, kur kas iestādīts, visu var mierīgi nokārtot – tik vien kā pajautāju, vai mašīnā ir kāds invalīds, ka jābrauc pa taisno – ne pa ceļu. Citi apgalvo, ka makšķerniekus un tūristus nevar laist uz savas zemes tāpēc vien, ka piemēslo, atstāj savas drazas. Atstāj jau reizēm gan, bet, ja ar makšķerniekiem sarunā, tad var aiz sevis sakopj. Ir tā, ka, ja tu kā cilvēks ej pretī, arī viņi izturas tāpat. Lai dzīve būtu interesantāka, pašiem jāprot paskatīties uz visu ar humoru," tā par savas saimniecības situāciju saka Aira. "Ko tur gausties, mēs visi esam nolikti uz vienas strīpas. Vienīgi tie miljonāri nez no kā savairojušies! Bet vai viņi laimīgi? Diez vai. Nekur nedrīkst iet, sargi riņķī, jūties tā kā muzejā. Es tā negribētu dzīvot," nosaka saimniece.
Govīm garšo skābēti graudi
Lielā ferma, kas atrodas pusceļā uz «Grīvām», tagad pilnībā pieder šai saimniecībai. Tur glabā savākto lopbarību – sienu, salmus. Šogad papildus telpas īpaši noderējušas, jo bija kur sabērt graudus. Mitrā laika dēļ, tos vajadzēja skābēt, jo izkaltējot visu nepieciešamo daudzumu, tas būtu ļoti dārgs prieks. Šogad izkaltēja kādas 12 tonnas, bet 16 tonnas graudu skābēja. Tas notiek tā: vispirms graudus placina, tad skābē, lietojot speciālu konservantu. Skābētus graudus var glabāt gadu, lielā, biezā slāni un govīm šādi graudi ļoti garšojot, tādēļ ir saimniecības, kas to darot pat labos graudu gados. «Grīvās» katru gadu tiek atjaunota zāle. Maisījumu, kurā ir trīs šķirņu āboliņš, timotiņš, auzene, airene, skarene, pērkot Stendes selekcijas stacijā. Sešu hektārus apsējot ar vasarāju un zem tā – zālāju. Vēlāk, kaut arī tas it kā ir dārgi, zāles lopbarību tiek gatavota ruļļos. Tik vien ruļļi jāsargā no putniem, jo, ja tiek saplēsta plēve – viss process bijis lieks un naida ruļļu gatavošanai izmesta vējā. "Skābsienu es nevēlējos tāpēc, ka kūtī ar zemiem griestiem, it īpaši, ja slauc ar aparātiem, grūti tikt vaļā no baktērijām. Tagad gan ir ierīkots piena vads un, iespējams, ar laiku varēs mēģināt lopus barot arī ar skābbarību. Bet es pienā tās garšu sajustu tāpat…« nosaka Aira.
Noteicošā – govs ražība
Pašlaik «Grīvās« ir 18 slaucamas un septiņas ataudzējamas govis. Ganāmpulku palielināt saimnieki negatavojas, jo strādā jau tikai pašu ģimenes locekļi. Labāk, lai govju mazāk, bet vismaz tās ir augstražīgas. Kūtī pavisam ir 20 vietu, kas aprīkotas ar piena vadu, taču nemaz neesot tik viegli tās aizpildīt, jo telītes bieži nedzimstot, turklāt «Grīvās» uzskata, ka ir vērts turēt tikai tādas govis, kurām ražība pārsniedz 6000 kg. Piens tiek nodots «Talsu pienam» un saimniece saka, ka par šo ilggadīgo sadarbību varot tikai teikt: "Gods un slava talsiniekiem". Viņa nebrīdi nenožēlo, ka nav pārdevusies kādam citam piena pārstrādes uzņēmumam. Aira ir sašutusi par pārstrādes uzņēmumu centieniem padarīt ražošanas procesu pēc iespējas lētāku, piemēram, pārdodot "Krējuma izstrādājumus". Viņasprāt, ar to mēs ejam kārtējā grāvī, jo pazūd kvalitāte.
Jautāta, kā saimniekošanu ietekmē ekonomiskā krīze, Aira padomā un atbild, ka tā «Grīvu» saimniekošanu, vismaz pagaidām, neietekmējot. Bail būtu, ja piena cenu tiktu samazināta – tad būs grūti. Lieli kredīti gan nav ņemti un ferma modernizēta, kā arī nepieciešamā tehnika iegādāta ar daļēju Eiropas atbalstu. Par savu naudu iegādājušies, piemēram, mēslu izvācēju. "Mēslu krātuve pēc kontroles dabūja C kategorijas novērtējumu, kas ir pozitīvi. Krātuvei ir cietais segums, apkārt grāvis, divas notek akas. Tur var iet kaut vai ar čībām, slapjuma nebūs."
Nakts ganībās
Govis ganos, atkarībā no laika apstākļiem, ir cauru diennakti līdz pat novembrim. Sākumā, gan saimnieki baiļojušies lopus naktī atstāt ganībās, taču nu jau pagājuši četru gadi un neesot ne vaina. Govis atnāk divas reizes paēst miltus, kuriem, liek klāt mikroelementus un sāli, pievieno soju. Tagad, rudens pusē, katru dienu pienu uz pienotavu nevedot, bet vasarā tiek vests pa pus tonnai. Ganāmpulkā pārsvarā holšteinfrīzijas melnbaltās un holšteinfrīzijas sarkanbaltas govis kā arī Zviedrijas sarkanraibās. "Man šīs govis patīk, esmu baltraibu govju fans. Tā ir tik mierīgas!" zviedru govis vērtē Aira. "Brūnās ir skrējējas, ašākas pēc rakstura un nav tik izvēlīgas. Runājot par «Latvijas brūnajām», manuprāt, tādas tīras šķirnes nemaz nav, jo tās tiek sakrustotas ar citām draudzīgajām brūnajām. Man īsti šī šķirne nepatīk, jo tām ir zemas kājas un lieli tesmeņi. Un, ja vēl šāda govs ir ražīga, tā mēdz tos pupus nomīt…Man tīkamākas ir govis lielām kājām, kurām tīri tesmeņi," vērtē Aira. Uztraukums vienīgi esot par to, ka pēc kaut kādiem standartiem vajadzēšot saimniecību ar 40 govīm, un nav vēl zināms vai ar «Grīvu» 20 lopiem pietikšot, vai atļaus tā strādāt. Tādējādi mainīgā valsts un Eiropas savienības politika zemnieku nesen iegūto stabilitāti padara arvien nestabilāku. Runājot par saimniecības tālāko nākotni, Aira spriež, ka bērni laukus jau sakopšot, bet govis gan diez vai vairs turēs. Par lopiem taču jādomā katru dienu, bet bērniem ir izglītība un daudz citu aktivitāšu ar ko nodarboties.
Veixmi,uznjeemiibu,darbasparu arii turpmaak straadaajot!Priex par Airas optimismu!