Kas to lai zina, – pie vainas skolu izlaidumi, kas agrāko gadu beidzējiem neviļus liek atcerēties savu jaunību un mācību laiku, vai vasara ar nosacītu rāmumu pēc pavasara darbu steigas, vai jaukais laiks, bet Raiņa ģimnāzijas dažādu gadagājumu bijušie audzēkņi ik pa laikam sanāk kopā, lai atkal dzirdētu savus soļus atbalsojam skolas gaiteņos, apsēstos savā solā, brīdi pastāvētu zem skolas ozoliem. Viņiem svarīgāks par "Kas tu esi?" joprojām ir "Kāds tu esi?". Tā viņi šeit, raiņos, audzināti.
Šādas un līdzīgas domas nāca prātā, skatoties, kā tveicīgā jūlija sestdienā, uz brīdi paglābjoties liepu ēnā, cits citu sastop un sveicina bijušās Tukuma 3. J. Raiņa vidusskolas 1960. gada absolventi. Apaļie 50 gadi pēc skolas beigšanas aizripojuši tik ātri! Jānis Kotāns, savas klases meitenes sagaidīdams, klusībā pabrīnās, cik viņas visas… maziņas! Kad skolā iet sākuši, viņš pats bijis teju vai tas mazākais… Savukārt, meitenes atceras, kā šīs liepiņas stādītas – tas bijis, mācoties 8. klasē, un todien esot lijis tā, ka plīkšķ! Varbūt tāpēc tik labi ieaugušās? Jā, un vēl – nu jau leģendāro ozolu vietā pie skolas tolaik bijusi tikai plika zālīte…
Brīdis kopbildei pie ģimnāzijas vārtiņiem, un tad… atkal skan soļi skolas gaiteņos, atkal – apkampieni un bučas, kas tagad tiek bijušajām skolotājām Skaidrītei Kārkliņai un Natālijai Kuļikovskai. Protams, ne katra puķu un bučas devēja atpazīstama, taču skolotājas nevienu nelaiž vaļā, pirms nav mēģinājušas uzminēt vai noskaidrot bijušo audzēkņu vārdus.
Skolas pedagogu saimes vārdā ciemiņus sveic direktores vietniece informātikas un statistikas jautājumos Sigita Kūla. Pēc neliela pārskata par to, kā tad skolai un tās audzēkņiem šajos gados gājis, cik tālu pasaulē aiznests ģimnāzijas vārds, ikviens kā dāvanu saņem grāmatu «Raiņa skolai 80», kura tapusi ar skolas pedagogu un bijušo audzēkņu pūlēm un atbalstu.
Un tad – laiks atmiņām! Skolotāja S. Kārkliņa atceras, ka toreiz skolā trūka skolotāju, kara un pēckara gados strādāja gan daudzi pirmskara laiku skolotāji – ar pavisam citu audzināšanu un dzīves pieredzi, un arī pavisam "zaļie", kas tikko kursus beiguši. Tolaik pedagogi cits citu ļoti atbalstīja, ikvienam bija pleca sajūta! Skauti un gaidas darbojās, un arī tagad skola varētu apvienot dažādās interešu grupās tos, kas nedzied un nedejo… Lai nav tā, ka bērnu "grupas" ar pavisam nelāgām "interesēm" rodas ārpus skolas. Tie laiki ar šiem atkal it kā sasaucas: toreiz daudziem bērniem tēvi no kara nepārnāca, tagad – mātes un tēvi daudziem strādā ārzemēs, bērni aug vecvecāku uzraudzībā…
Savukārt skolotājai N. Kuļikovskai atmiņā tās fizkultūras stundas, kad pašai vajadzēja nokāpt no savām slēpēm, lai iedotu tās audzēkņiem, lai viņi var noslēpot distanci, nokārtot sporta normas, jo pēckara gados daudziem daudz kā pietrūka! Toties bērni, par to pārliecinātas abas skolotājas! – tolaik bijuši zinātkārāki, darbīgāki, patriotiskāki… Ak, nu protams, – gājis jau arī visādi! Jānītis (cits – ne Kotāns…) latviešu valodas rakstu darbu eksāmenā visiem darbības vārdiem sarakstījis galotnēs garos patskaņus: tā nu viņam visi cilvēki "nākūši", "runājūši", "domājūši"… Skolotājai – izmisums klāt! Nevar tak visu "ūšu" dēļ atstāt Jānīti, skolu nebeigušu! Ņēmusi rokās vispirms zilo pildspalvu, nosvītrojusi visas liekās garumzīmes, un tikai tad – ar sarkano – pārējās kļūdas labojusi…
Atmiņu kamolīti ritinot, izrādās, ka vieni no jaukākajiem, piedzīvojumu bagātākajiem bijuši… rudens talku laiki kolhozos! Un pionieru organizācijai, kas piesaistīja ar dažādām aktivitātēm, mācot lietderīgi aizpildīt brīvo laiku, arī nav bijis ne vainas. Un Sarkanajā Krustā daudzi aktīvi darbojušies, un arī fizkultūras pasākumiem ar lielu aizrautību priekšnesumi gatavoti, pašu rokām vēdekļi locīti… Un kur tad vēl estrādes būvniecības darbi Durbes parkā, un lielie smiekli, kad dārznieks pēc darba, uz skolotāju rādīdams, sūdzējies, ka "tā tur, zilajā kleitā, nestrādāja nu nemaz!" Savukārt Jānis zināja stāstīt, ka skolas ābeļdārzā āboli bijuši ļoti garšīgi…
Un tā – pa atmiņai vien, pa senu un ne tik senu notikumu pēdām, arī pa tām pēdām, ko katra sava bijušā audzēkņa un kolēģa dzīvē un apziņā atstājuši bijušie skolotāji – ar savu darba mīlestību un iejūtību, direktori – ar gudru stingrību…un, skat, laiks atvadīties no skolas. Jo vēl jāpaspēj pie tiem sešiem klasesbiedriem un vairākiem skolotājiem, kuri nu jāapmeklē kapiņos, tad – vakars pie tējas. Ar atmiņām, atmiņām, atmiņām… Un tās visas – pilnas gaišuma, labestības, prieka, pateicības – gan skolai un skolotājiem, gan… arī dzīvei.
