Ceturtdien, 31. jūlijā, Pateicības Krusts, kas izgatavots Ukrainā no ozolkoka, atceļoja arī uz Tukumu. Tas ir 5,20 metrus augsts un 370 kilogramu smags. 2004. gada oktobrī iznests no Ļvovas, krusts jau pabijis četrās valstīs. Nu arī Latvijā.
Katrs gribēja pieskarties
Tukuma Katoļu draudzes ļaudis sagaidīja svētceļniekus, kuri nākuši no Ventspils. Aizlūdza, zemojās pie Krusta un pavadīja to tālākajā ceļā. Krusts – zīme tam, ka Jēzus ir miris, piekalts pie krusta, bet augšāmcēlies. Pateicības Krustu viegli var nest 15 vīri. Tukuma Katoļu baznīcā krustu ienesa un iznesa krietni vairāk ļaužu, un ne tikai vīri. Arī sievas, veci ļaudis, mazi bērni. Ik katrs vēlējās pielikt savu roku. Eja starp soliem pašaura, vietas nebija. Tāpēc daudzi ticīgie krusta smagumu cēla domās, un, šķiet, tāpēc vien Krusts kļuva viegls kā eņģeļa spārns. Pacēlās virs nesēju rokām. Nācās krustu pieturēt, lai neaizlido pa gaisu projām, savvietā – debesīs.
Krusta misija pasaulē
"2033. gada Lieldienās būs pagājuši 2000 gadu kopš Kungs Jēzus augšāmcēlās. Līdz tam laikam Pateicības Krusts būs apceļojis visas Dieva pasaules zemes un visu valstu galvaspilsētās tiks uzstādīts savs Pateicības Krusts. Un Kristus ticīgie pateiksies Dievam par mūžīgās dzīves dāvanu caur Jēzu Kristu," tā domā garīdznieki, cilvēki, kuri darinājuši krustu.
Tukumniece Mārīte laukā, pie Dievnama, kad krusts jau bija noguldīts uz auto piekabes, pieskārās Jēzum, nofotografēja to. Vaicājumam, kur viņa liks bildi? Mārīte atbildēja: "Mājās, pie sienas. Man tur ir altārītis, krusts un svētbilde. Es mīlu Jēzu. Ko pašreiz jūtu? Nevaru pateikt, vārdos tas nav izsakāms."
