Ta nu vispēdīgi straumē lielajā devās korallis Čaučradziņš. Viņš bija tik stīvs, tik lēns, ka pārējie nevarēja sagaidīt, kad nu beidzot viņš ķersies pie lietas. Bet Čaučradziņš tik pacēla vienu kājiņu, pakustināja vienu sānu vai vismaz viņam likās, ka sakustināja, un, kā rādījās, bija nevarīgāks par jebkuru gliemezi.
– Jā, nu lēna man tā padarīšana, – viņš bilda.
– Nu, draugi, palīdzēsim! – iesaucās Jūras gurķis, un kopā ar Jūras mencu un visiem deviņiem zirdziņiem iestūma Čaučradziņu straumē.
– Vai-ī-ī! – iedvesās Čaučradziņš, jo straume sāka vilkt viņu projām, bet korallim taču nebija ne astes, ne spuras, kālab nekāds pretinieks šai varai viņš nebija.
– Pieturiet mani! – viņš sauca, un Jūras gurķis, Jūras menca un visi deviņi Jūras zirdziņi atspiedās pret koralli, lai viņš varētu savu lunkanību praksē pierādīt.
– Nu, kur jūs esat nezvēri! – brēca Fifofnijs, kam bija atgriezusies vīra dūša, – Panākait tik priekšā čūskas, murēnas un krabji!
Straumē parādījās cūkdelfīns – vispār lāga dzīvnieks, ja vien viņu nekaitināja. Bet Fifofnijs bij zaudējis mēra sajūtu:
– Turies pa gabalu, nejēga! – viņš aurēja.
Cūkdelfīns, vispār mācīts filozofs, uzreiz pamodās:
– Kas te pieminēja ne jēgu? – viņš ieprasījās, – Es arī par to domāju – nekam nekādas jēgas. Un varbūt tieši tu – un viņš pār Čaučradziņa plecu ieskatījās tieši Fifofnija nobālušajā sejā – esi jēgas vismazākais elements? Vai arī – lielākais ne jēga? Nē, noteikti ir vēl lielāki ne jēgas… Un cūkdelfīns, kā meklējot, sāka mest lokus ap lokano draugu pulciņu. Jūras menca, Jūras gurķis un visi deviņi Jūras zirdziņi piebikstīja Čaučradziņam:
– Nu, saki taču kaut ko lokanu! Izlokies!
Vai! – Čaučradziņš iegrudzinājās, – Delfīna kungs, cik lokains jūsu deguns! Diezi, kāda tam jēga? Un delfīns nu ieslīga pārdomās ne pa jokam – ja jau deguns bija lokains, tas bija īpašs un tam bija jēga. Bet – kāda?!
– Ai, koralli viedais, varbūt tev nojausma kāda, kam gan mans deguns tik lokains? – viņš bilda.
– Tamdēļ, lai izceltu jūs citu delfīnu un vispār visas dzelmes radību vidū! – svinīgi paziņoja Čaučardziņš, un pēc šiem vārdiem ieguva lielu un cūkveidīgu draugu uz mūžu.
– Tas man tīk, – nodomāja Elektra, – Šito smalkumu – vispirms panāk, ka citi viņu no laba prāta aizvelk, kur vajag; tad uzķer liela rīļas vājo punktu un ar lipīgu glaimu padara to par padevīgu klausītāju. Izskatās, ka skolnieks sāk pārspēt skolotāju. – Esmu lepna! – pēdējos vārdus Elektra izteica skaļi un, kam vajadzēja, tas saprata. Dzīve dzelmē kļuva vēl lokanāka…
